Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

Vina iedura to ar nagu un saprata acimredzamo – nekas nenotika, jutigums nebija pilniba notrulinats. Tas ir divaini, bet tikai tagad es sapratu, ka zemapzina gaidu brinumu. Galu gala tikai mirstigajiem ir reti atrast magisku seriju! Piemeram, tie, kuru ciltsrakstos pat nebija fejas. Un, lai gan speja veikt burvestibu biezak tika mantota, bija daudz iznemumu. Diemzel ar mani ta nenotika. Interesanti, ka skolotaji jutisies par manam nevainojamajam zinasanam, kad tas paradisies, bet par absoluto nespeju praktiski noburt pat visvienkarsako burvestibu? Man tas drizuma bija janoskaidro. Bet es nedeva sev ceribas: zinaju, ka mani tik un ta neizslegs no akademijas, lidz profesoru sudzibas saka tik loti saniknot rektoru, ka vins piekrita atdot manam tevam visu sanemto summu un atvainoties. … Pedeja doma bija atturosa sava acimredzamiba.

Bet tiesi ta! Ja meginasu atbildet kaut uz teoretiskiem jautajumiem, tad skolotaji redzes manu centibu. Ja, no magijas viedokla vina ir viduveja, bet vina nav tik slikta skolniece, lai neizraisitu nekadas simpatijas. Bet, ja es vispar neparadisu nekadas pozitivas ipasibas, tad tas loti driz saks kaitinat rektoru Coletu. Un agri vai velu vinam no manis bus jatiek vala. Protams, sis lemums nabagam uzreiz netiks dots, it ipasi, ja vins jau ir paspejis izteret dalu no sanemta zelta. Bet agri vai velu vins tiks iedzits strupcela! Pec tam es atgriezisos majas. Kapec man uzreiz neienaca prata tik acimredzama ideja? Pierakstiju lekcijas, baidijos palaist garam nevienu vardu, pierakstiju temas no pasa sakuma, skreju uz biblioteku – tas ir sekas manai atbildibai macibas, urbusas mani kops bernibas! Bet saja gadijuma si attieksme ir jaizsvitro, jo mans merkis tam nebut neatbilst.

Un, tiklidz lemums tika pienemts, mana dvesele uzreiz jutas labak. Kapec es pat atcerejos Alkhan koka paradisanos, ja es nekad neizmantosu sis zinasanas? Man visiem japarada, ka esmu absoluti ne uz ko spejigs un pat necensos, un sim varondarbam man vajadzetu atgriezties majas.

Bet strategija mana galva likas vienkarsa un logiska. Realitate izlemt izskatities ka apsmieklam nav tik vienkarsi. Pat ar milzigu neuzmanibu no manas puses, pirms izraidisanas paies nevis dienas, bet nedelas, ja ne menesi. Sliktakaja gadijuma bus jagaida lidz semestra beigam! Augstpratigie elfi smiesies par mani, radis ar pirkstiem, baumas par manu necaurredzamo stulbumu klis pa visam fakultatem. Ir loti gruti pievilt ikvienu, ja esi pieradis izpildit visaugstakas ceribas.

Turklat es labi apzinajos, ka sada attieksme var izversties atklata apspiesana, un nevareju lepoties ar fizisku speku, lai cinitos preti. Gimenes lepnums maz ko nozimes, ja iebiedesana parsniegs verbalu izsmieklu… Izradijas, vajadzeja vilties visiem skolotajiem, bet taja pasa laika parak nekaitinat skolenus. Es par to padomaju un nolemu: tas ir gruts ne macibam, savac visus iespejamos trukumus; attiecibas ar studentiem – stingra ja, izpelnieties sev draudzigas un pieticigas meitenes reputaciju, kas nekad neizraisa konfliktus.nodala jau domasanas stadija izskatijas gruts, bet es to uztveru ka izaicinajumu pasam gribasspekam. Varbut mana teva lemums mani sutit seit nesis vismaz kadus auglus. Es vismaz centisos iemacities izdarit to, ko ieprieks uzskatiju par neiespejamu.

Es pati devos pec Noras, lai mes varetu kopa iet vakarinas. Un edamistaba vina apzinati gaja garam galdinam, uz kura sedeja pazistams inkubators, un draudzigi pasmaidija:

– Jauku vakaru, Janos!

«Labi,» vins pat nebija parsteigts par manu draudzigumu.

Tatad, sakums ir sacies. Es busu visiem milota, kamer man pietiks speka. Un es rit lasisu lekcijas Anaelam, tagad man tas nav japarraksta.

Nora sanema savu flakonu ar asinim, kuras vina noteica, neizejot no pasniegsanas letes. Vampiri neprasija cilveku baribu, bet es nenoliedzu sevi un pakeru lielako un sartako galas piraga gabalu. Mes panemam to pasu galdinu, kas atrodas talakaja rinda, blakus sienai. Skiet, ka tas vinus apzinati izoleja no troksnainiem uznemumiem. Atturibas izradisana nav parak laba taktika, bet pagaidam man bija vajadzigs laiks, lai pie ta pierastu.

Uzmetu skatienu tumsi brunas formas terptajiem skoleniem, starp kuriem Laura vel nebija klat. Un es pamaniju, ka ari vini ar divainiem sminiem skatas mana virziena. Es gribeju but pirmais, kas noversis nepilnibas sajas zinasanas:

– Nora, varbut vari man dot kadu padomu? Sodien Laur Kingarra man pastastija divainu lietu – vini saka: es esmu vina dzivesbiedrs. Un vinu par to parliecinaja mana smarza! Tas ir kaut kads absurds, bet mani vaja doma, ka vins domaja kaut ko loti svarigu.

Nora paskatijas uz mani ar tumsi sarkanam, sastingusam acim. Vina atbildeja ka parasti leni, bet ar zinamu spriedzi:

– Ists alfa paris? Apsveicam, Tialla, tu esi nonacis vislielakajas nepatiksanas. Vai patikamiba… ja uz to skatas no dziva viedokla.

Es strauji noliecos uz prieksu un noskaidroju, neskatoties uz to, ka mana balss aizrautigi lust:

– Ko tas nozime? Vai vins tagad mani vaja?