Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

Es redzeju, ka vina acu zilites izplesas, un tas man deva vel lielaku drosmi – es teicu skalak:

– Ak ja, slimigi mila, tu varetu apburt jebkuru meiteni, ja uzvesties savadak!

Vins atbildeja ar tikko apvalditu dusmu:

– Tu runa mulkibas! Tu mani meri pec cilveciskam merauklam, bet es neesmu cilveks!

Vina launi iesmejas vinam seja. Varbut es parak ilgi biju atturejies, un visu, ko biju kavejis, vairs nevareja apturet. Tagad es izrunaju vardus paaugstinata toni:

– Bet es tacu esmu virietis! Tapec nemiet manus merijumus: es nenaksu pie jums, pat ja piedzivosu nepanesamu kaisli!

«Aizveries, izdari sev labu,» vins palika pie katra varda.

Bet es fiziski vairs nevareju kluset:

– Ja, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pasciena man ir augstaka par kaut kadu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vardu, tapat ka visi citi seit. Un tapec es nenaksu pie jums pat ar mazako lugumu!

– Aizveries! – vins iesaucas.

Ja, es ari biju dusmiga, bet vina dusmas bija pilnigi nevieta, tapec es piebildu klusak:

– Es loti ceru, ka tu atradisi sev citu meiteni. Un vina atbildes jusu jutam. Bet tas noteikti nebusu es.

Es nezinu, kas bija tik sausmigs manos pedejos vardos, bet mana patikama seja bija izkroplota lidz nepazisanai. Un gandriz uzreiz Laurs sausmigi svilpa, peksni noliecas uz prieksu. Man izdevas izlekt, bet ar atvertu muti veroju parvertibas: formas terpa blivais audums bija saplests, un acu prieksa izpletas jau ta specigie muskuli. Laurs nokrita cetrrapus, bet piezemejas uz cetram milzigam kepam. Un tik atri, ka man nebija laika noverot, viss vina kermenis bija apaudzis ar kazokadu. Mana prieksa staveja kakis. Ne, milzigs tigeris vai leopards, gandriz pilnigi sniegbalts, bet raibs ar pelekam svitram. Vins pakratija galvu, izraisot vilni, kas izgaja cauri visam vina kermenim, un auduma atliekas nolidoja zeme. Atverta mute atklaja garus ilknus.

Es no bailem kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvak, un diez vai vini steigsies man paliga. Un ar siem ilkniem vins var mani viena sekunde saplest vairakos lepnos hercoga gabalos! Bet plesejs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un peksni bailes pargaja – pazuda acumirkli, it ka tas nekad nebutu bijusas. Bija drosibas sajuta. Es gribeju vinu nevis atgrust, bet apskaut aiz speciga kakla. Pieklist un vismaz uz isu bridi izskist sava speka, pilniga necaurlaidiba no visam nepatiksanam. Neskatoties uz vina pasa nesenajiem vardiem un pasreizejo izskatu, Laurs mani peksni izraisija patikamu tieksmi, it ka vins butu mana gimene, aizsargs un butne, kurai es varetu bezgaligi uzticeties.

Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties vina kazokam. Vilkacis peksni pacela galvu un vienkarsi aizgaja no manis. Un, vinam attalinoties, pievilciba atri pazuda. Vai ta ir «ista para» sajuta? Vai ne tapec Laurs apgriezas tiesi seit – lai es to sajustu? Nav nekada sakara ar kaislibu, bet gan aizsardzibas un uzticibas sajutu. Bet, par laimi, pec paris minutem tas pilniba pazuda. Lai gan tagad es, iespejams, nevaresu tiesi skatities uz Lauru un nejust apmulsumu.

Un atkal vina draugu acis es neredzeju ne nosodijumu, ne izsmieklu – tikai tiru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna vini no manis gaida?

7.nodala

Daudzu gadu atslabums darija savu – es vienkarsi nebiju pieradis dzivot saskana ar karastavokli. Turklat savu lomu speleja ari nogurums no emociju parmeribas. Ta vai citadi, es aizmigu gandriz uzreiz, tiklidz mana galva pieskaras spilvenam. ES aizmigu! It ka es nebutu vairakas reizes bridinats par briesmam!

Bet, tiklidz tumsa atskaneja salkonas, es uzreiz atjedzos. Un vinai pat nebija laika kliegt – aiz sasutuma nebija laika bailem. Galu gala es aizsledzu istabu no iekspuses, vai ir godigi izmantot magiju, lai veiktu sos mezonigos ritualus?! Es uzreiz sapratu, ka sakas «iesvetiba». Un tas mani uzreiz nomierinaja. Neviens sada rituala rezultata netika nopietni ievainots, preteja gadijuma Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to butu devusi majienu. Un diez vai rektors Cole butu riskejis ar manu veselibu, ja kaut kas tads varetu notikt – ja mans tevs tik loti spieda, lai mani ieklutu akademija, tad kads noskanojums butu, ja aizvestu mani prom no sejienes, teiksim., ar lauztu kaju? Ne, stulba rituala vienigais merkis ir sapinat, pazemot un izsmiet. Paradiet jaunpienacejam, ka vins tagad ir dala no akademiskas kopienas, kur vecako klasu studentiem ir magiskas prieksrocibas, un junioriem nekavejoties janem vera, ka vinu pozicijai sabiedriba pirms uznemsanas tagad nav nozimes. Neatkarigi no ta, vai esat zvejnieka dels vai tronmantnieks, jums joprojam bus pazemojums, lai jus varetu uzskatit sevi par sis jaunas pasaules dalu.

Un nepazistama balss svinigi apstiprinaja manus secinajumus:

«Nepretojies, Tialla, tas tik un ta ir neizbegami.»