Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

Bet man nelava izlobities. Edamzale pat viens inkubs lika man justies sajusminatam, bet cik vinu tur bija? Divi cilveki tagad spiezas pret mani no abam pusem? Ne tikai divi, noteikti bija vairak uzbruceju! Ko var darit vesels inkubatoru uznemums, ja neviens vinus neaptur?

Es atkal neveiksmigi raustijos, bet labaja roka mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglastits, un kreisaja es jutu vieglu vejinu, kads puta pa deninu. Vini mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apzinu, es nevareju pretoties – es acumirkli atslabinaju neiedomajama gariga uzbrukuma uzbrukuma. Un, kad veiklie pirksti skreja gar kaklu, lidz vaigam, tas gandriz izkusa, ka izkususi svece. Mana prata paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas realas lidzdalibas! Laujiet viniem iedvest mani so viltus sajusmu, demonu narsto. Tas joprojam neesmu es!

Bet viens no inkubatoriem gandriz uzkrita man virsu un piespieda lupas man pie kakla. Un tad vins tur aizskreja ar meli, liekot vinam aizrities. Otrs satvera manu roku, nez kapec pabidija to zemak un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pec dazam sekundem ar sausmam sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jut sasprindzinatu mikstumu. Ja, es biju nevainigs – gan domas, gan darbos, bet man nebija atnemta izglitiba. Mana vecuma daudzi jau precas, un vini noteikti zina, no kurienes nak berni un ko gulta dara likumigie laulatie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevareju neko darit. Bet vina sajusma divaina karta sakrita ar manejo. Mes visi palikam apgerbti, bet mana ada peksni kluva tik jutiga, ka es jutu katru vinu pieskarienu sava gara naktskrekla audumam.

Pieskaroties vederam, parliecinosi virzoties augstak, bet pirksti apstajas, pirms sasniedza krutis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vilsanas stenu.

– Patik? – tas ir Janoss, un tagad vina cuksti iemeta manu apzinu neprata.

Es centos atbildet godigi:

– Ja. Bet vajiniet ieteikumu un jautajiet velreiz, Janos.

Klusi smiekli, kas tagad izklausijas aizraujosi. Un sie smiekli tiesi manos matos, un rokas, kas klist pa audumu, dazkart virzoties uz mana kakla kailo adu, un smaga elposana – vai nu vinu, vai manas. Es vairs nevareju atskirt, kura rokas mani glastija, kurs runa un kurs konvulsivi suc gaisu caur zobiem. Un jauns slogs ir tas, ka viens no maniem mocitajiem ir pavirzijies vel talak vai viniem pievienojies tresais. Bet vins nekrita ar visu savu svaru, bet gan lidinajas virs manis. Kermenis nevilus pacelas uz augsu, lai velreiz, vismaz isu bridi, sajustu so kontaktu.

Pirksts pieskaras manam lupam. Es to loti maigi apgriezu. Es nevilus atveru muti, lai gan pati nesapratu, ko velos vairak: lai mani atstatu viena vai, visbeidzot, lai mani noskupstija. Bet man nebija ne jausmas, kurs no viniem mani skupstis! No tik velama glasta gaidisanas, kas jau vairakas reizes ritinats cauri manai galvai, bet nekad nepiedzivots, es gribeju izliekties.

Un balss bija gandriz tiesi manas lupas, it ka jautatajs butu precizi izlasijis manas domas:

– Vai tu jau esi skupstijies, Tialla?

Un atkal godigums ir uz absurda robezas, bet tiesi tas lava man justies ka es:

– Ne. Un pirms piecam minutem es negribetu, lai tas notiktu ar svesinieku.

Gara, ievilkta pauze. Un troksnis ausis. Un balss ir loti tuvu, klusa, apgriezot visu jusu apzinu iekspusi:

– Vai tad tas var but es?

Saprats lika man dzivot ilgi. Es meginaju piekerties ta paliekam, bet viss, ko es vareju darit, bija vaidet. Un vina pat bija parsteigta, dzirdot vinas pasas vardus aizsmakusa balsi:

«Es velak sevi ienidisu par to.» Nomieriniet ieteikumu, jautajiet velreiz!

Un peksni rokas no saniem pazuda. Abi inkubi attalinajas ta, ka es tos vairs nejutu. Palika tikai vins, joprojam karajoties no augsas un nepieskaroties man. Vins un vina lupas atrodas centimetra attaluma no manejam:

– Tatad, vai tas var but es?

Visas manas ieksas kliedza: ja! Smagums vedera sakrajas un gaidija… ak, vina gaidija ne tikai skupstu. Bet taja pasa laika es jutu, ka ieteikums ir pazudis tikpat atri, ka paradijas. Tagad no arpuses neka nebija. Tikai es, vins un musu tuvums. Un es nezinaju, ko atbildet! Varbut manam pratam ir nepieciesams nedaudz vairak laika, lai atgrieztos ierastaja stavokli. Tad vins atkal ar pirkstu galiem pieskaras manas mutes kaktinam. Es paveru lupas, peksni sajutusi savas ricibas neticamo vulgaritati – it ka es dotu atlauju visam. Un, ja vins butu mani noskupstijis, es noteikti vinu nebutu atgrudis. Bet ar neticamu gribas piepuli es piespiedu sevi negativi kratit galvu.