Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

– Vai vampiri izradas ideali?

– Kas ar mums notiek? – Vina skita patiesi parsteigta: – Vampiri ir vislabveligakie individi, lojali draugi un humanisti. Vai tu esi arzemnieks vai kas tads, ka nezini tik vienkarsas lietas?

– Humanisti?! – ar mani kaut kas nebija kartiba, jo no visa speka centos sadusmot jaunu pazinu.

Bet Nora nebija dusmiga, bet tikpat pacietigi visu paskaidroja:

– Viens pats. Vini seit dod mums asinis, tapec avarijas vispar nenotiek. Un dabiskie instinkti – pierunat upuri uz jebko – darbojas joprojam. Tapec vampiri tiek uzskatiti par sabiedriskakajiem kompanjoniem. Un mes neesam pilnigi dzivi, tapec nav lieku emociju un kaislibu, kas pat visdraudzigako radijumu var parverst par briesmoni.

– Ak es redzu…

Bet patiesiba es biju soka. Vampiri reti klejoja musu dzimtajas zemes. Vini vareja nogalinat gan majlopus, gan cilvekus, izsucot no tiem katru asins pilienu. Tapec nevienam nav ienacis prata runat par viniem pozitiva veida. Bet par emocijam ta ir patiesiba: vampiri nekad nav tikusi apsudzeti izvarosana vai brutala spidzinasana. Vampirs nogalina upuri atri un nesapigi, tapat ka jebkurs dzivnieks, un tikai tad, ja vins ir neticami izsalcis. Un seit… tur vini izdala asinis. Tapec izradijas, ka, no negativa attela izdzesot vienigo negativo motivu, nekas nepaliek. Galu gala nekas slikts nepaliek, un tas jau ir daudz!

Tapec es tagad turpinaju sarunu ar visu atbildibu, saprotot, ka Nora seit varetu palikt man vieniga patikama seja:

– Es zinasu, paldies par padomu. Rektors teica, ka noteikumi seit ir loti stingri. Tapec es ceru, ka neviens mani parak neaizvainos, vini baidisies parkapt disciplinu.

– Stingri noteikumi? – Nora atkal apstajas un paskatijas uz mani – ta bija visspilgtaka emocija, ko vina demonstreja visa isaja iepazisanas laika. – Tas ir kads joks? Vai iebiedesana? Ja, seit ir samaitatibas valstiba!

– Izvirtiba? – Izboliju acis un parsteigta teicu to, ko netaisijos teikt: – Tevs mani atsutija no kardinajumiem!

«Ha,» vina drosi vien prata tikai smieties. – Nu, apsveicu. Ja pabeigsi studijas lidz beigsi ka nevainigs, klusi par pirmo sadu cilveku sis vietas vesture. Pirms absolvesanas jus uzzinasit, ka iepriecinat viriesus tukstos veidos. Vai sievietes, ja tads ir tavs liktenis. Esmu nopietns. Katrs seit ienes savu perversiju dalu. Protams, iznemot vampirus. Mes nevaram staties preti dzivajiem.

Manam tevam noteikti nebija ne jausmas par so… Bet tas viss izskatijas pec kaut kada traka stasta, tapec nevareju saprast, ko atbildet. Bijam jau izgajusi pagalma, Nora noradija ar pirkstu uz galvenas ekas eku, kuru es jau vakar biju apmeklejusi, un tikmer veda mani uz edamistabu.

Uz mums virzijas vairaku cilveku kompanija. Visi ir gari, ar platiem pleciem un masivi. Viens, atklati smaididams, apstajas musu prieksa, un vina draugi pasmaidija un devas talak. Vins noskaldija, nepaskatidamies Nora:

– Pazudi, asinssucej.

Un Nora peksni pazuda, it ka nekad nebutu bijusi. Bez neviena iebilduma vina mani pameta! Lai gan isa laika man izdevas vinu pievienot savam draugu lokam… Es soketa paskatijos apkart, un tad skatijos uz svesinieku. Vins labestigi pasmaidija, kas bija parsteidzosi pec vina augstpratigas uzrunas Norai, un vina brunie mati, zilas acis, pat skarbie sejas vaibsti padarija vinu loti pievilcigu. Bet muskulu izcilni, kas bija redzami pat caur biezu brunu jaku, bija pretruna ar draudzigo telu. No aizmugures vins vairak izskatijas pec vecaka stradnieka neka jauna viriesa.

– Laurs, Transformacijas fakultate, tresais kurss. Jauna meitene?

Es biju apmulsusi, un tapec es saku sarkt:

– Ja, mani sauc Tialla.

«Tu smarzo lieliski, Tialla,» vins nez kapec nedaudz paliecas pret mani. «Bet tu neesi elfs, kapec tu valka vinu fakultates formas terpu?»

– Es… esmu feja! – vina drosmigi meloja. – Vini to nolika, kur vareja!

«Es saprotu,» vins loti patikami pasmaidija, bet ar zemtekstu. -Tu smarzo neticami. Es esmu jusu riciba, Tialla.

– Kada zina?

– Tapat. Es gaidu tevi nakti sava istaba. Tur mes sapratisim, kas ir kas.

– Runajot par?! – es to stulbi, bet nervozi atkartoju.

«Es pats tev pec tevis neskriesu, bars nesapratis.» Jus atradisit mani pec varda vai…» vins peksni pieliecas gandriz tiesi pie manas auss, «vai smarzo.»

– Kas?!

Un ar tadu pasu platu smaidu vins vienkarsi gaja garam. Es tikko nositau skropstas. Varbut Nora neparspileja par samaitatibas valstibam! Ja pirmais satiktais cilveks man uzreiz izteiktu neparprotamu piedavajumu. Ka jus veletos uz to reaget?

Bet es, palikusi viena, tagad panika griezos apkart:

– Kur ir edamistaba?..

Es pieskreju pie meitenem, kas gaja pa taku tada pasa zala forma ka maneja:

– Sveiki! Vai varat man pateikt, kur atrodas edamistaba?

Garas blondines ar smailam ausim skatijas uz mani un riebuma sarauca pieri. Vini devas talak, nedomajot atbildet. Tas ir izslegts! Galu gala mes macamies viena fakultate, kur ir vinu vienotibas sajuta?

Es jautaju kadam puisim bruna uniforma, kas skrien garam:

– Pasaki man ludzu…

Vins pat nepaleninaja savu soli un nepaskatijas uz mani.