Ļaunuma spogulis

Cietuma durvis atvērās, apkārt bija kaut kādi cilvēki, viņi kaut ko runāja, nez kāpēc gribēja viņu pārmeklēt, un Doroteja sāka atkauties no netīrajām rokām, tad kāda pieredzējušie pirksti izvilka no viņas matiem matadatas - cietumā tādas nedrīkst būt, mati nokrita pār pleciem - ko domās Alekss! - un Doroteja nonāca pustumšajā telpā ar zemes grīdu, kur bija smacīgi, karstI un slikti oda...

Bet Doroteja uzreiz atpazina Aleksu - lūk viņš paceļas no salmu kaudzes! Vai viņu pazīs?

Ar žlerkstoņu aizvērās kazemāta durvis.

No soliņa piecēlās arī kapteinis Ficpatriks. Pie galda atradās soliņš, uz kura bija krūze un māla bļoda.

Pret Doroteju pārsteigumā pagriezās arī otrais stūrmanis, kapteiņa palīgs un artilērists - Doroteja viņus visus ļoti labi pazina, vairākas nedēļas viņi bija tikušies gandrīz katru dienu.

- Esiet sveicināti, - Doroteja jautrā balsī pateica, bet šī balss pat pašai izklausījās neīsti. Viņai nācās atklepoties un atkārtot apsveikumu.

- Doroteja! - Kapteinis Ficpatriks bija pārsteigts. - Kāpēc tevi iemeta šeit? Vai tiešām apdedzināji saimniecei pirkstus ar gludekli, gludinot viņas tualetes?

Dorotija nesaprata, vai vājais un izdilušais "Glorijas" kapteinis joko.

Bet viņa palīgu smiekli izkliedēja šaubas.

Alekss nesmējās. Viņš pienāca pie Dorotejas.

- Esmu nobijies, - viņš teica, ieskatoties viņas sejā. - Kas noticis? Kāpēc tevi šeit iemeta?

- Esmu ne tikai sodīta, - teica Doroteja. - Man izpildīs nāvessodu kopā ar jums.

- Pulkvedis Blekberijs? - kapteinis jautāja. - Vai tā ir viņa intriga? Kāpēc Regīna Vitla jūs neaizsargāja?

- Kad tad viņa mani ir aizsargājusi?

- Jums taisnība, - Ficpatriks nopūtās.

Un Doroteja saprata, ka virsnieki šajās dienās daudz apsprieduši pēdējo mēnešu notikumus - liktenis viņiem bija nežēlīgs un bija iecerējis viņiem dot pēdējo triecienu.

- Pastāstiet kā viņš tika jums klāt, Dorotej? - jautāja kapteinis.

Doroteja sāka stāstīt. Pirms stāstījuma pēdējo minūšu notikumiem viņa pārtrauca un lūdza padzerties. Par laimi, krūzē bija palicis nedaudz ūdens. Viņa negribējās atklāt savu noslēpumu - pateikt, ka Rangūnā slēpjas izlūki no Ligonas karalistes. Viņa negribēja stāstīt, ka zina, kurš šāva uz pulkvedi.

Tāpēc Doroteja stāstījumā aprobežojās par šāvienu "no kaut kurienes".

- Jā, tas būs brīnišķīgs attaisnojums, lai izrēķinātos ar tevi, - Alekss bēdīgi nomurmināja.

Ak, cik ļoti viņš šajās dienās ir izdilis un izbalējis!

- Baidos, ka jūsu liktenis bija izlemts jau agrāk. Un ja ne misters Pimpkins, kurš jūs vakar aizsargāja, jūs būtu dalījusies ar mūsu likteni jau vakar ...

- Ko tur vairs runāt! - Doroteja nopūtās. - Viņš mēģināja mani nogalināt vairākkārt ... un pat uzsūtīja savus rokaspuišus ...

"Par galdnieka nāvi pastāstīšu pēc tam", - viņa nodomāja. "ja paspēšu..." Un pēkšņi sapratu, ka nepaspēs. Ka nekad vairs neko nepastāstīs labajam kapteinim Ficpatrikam vai izspūrušajam rudajam skotam - artilērijas virsniekam.

- Vai pulkveža brūce ir bīstama? - Artilērijas virsnieks ar cerībām jautāja. - Viņš izdzīvos?

- Baidos, ka brūce nav bīstama, trāpīja rokā.

- Cik žēl, - sacīja artilērists.

- No kurienes tad šāva? - jautāja kapteiņa palīgs.

- Kā es sapratu, no āra, no liela koka aiz faktorijas sienas.

- Žēl, ka tas nebiju es, - sacīja Alekss. - Es nebūtu aizšavis garām.

- Jaunie cilvēki, - kapteinis Ficpatriks apturēja savus nelaimes biedrus. - Jums šķiet, ka, ja viens, visredzamākais ļaundaris atstās šo pasauli, tad pienāks labi laiki un valdīs taisnīgums. Ak, kāds gan tas ir malds! Padomājiet labi, vai šīs intrigas galvenais audējs bija pulkvedis Blekberijs? Un pats arī atbildēšu: nepavisan ne galvenais. Vitlu pāris izmanto viņu savu nelietību slēpšanai. Esmu par to pārliecināts. Džulianam Vitlam jāpierāda Kompānijai, ka viņš nav vainīgs kampaņas iespējamā neveiksmē. Viņa sievai jāpierāda, ka viņas uzvedība brauciena laikā bijusi nevainojama, bet piedzīvojumi - šausminoši! Un, protams, pašam pulkvedim Blekberijam ir svarīgi pierādīt, ka viņš izturējās nevainojami, kā īsts lauva un kaujas laikā nesēdēja kaut kur zem lazaretes.

Klausītāji pamāja, piekrītot Ficpatrikam. Un, lai arī viņa runa bija domāta vairāk Dorotejai, viņa saprata, ka Ficpatriks šo runu ir atkārtojis vairākas reizes un ka tā pauž visu ieslodzīto vispārējo viedokli.

- Diemžēl, - Ficpatriks turpināja, - arī jūs, Dorotej, esat nevēlama lieciniece. Un, protams, Regīna no jums baidās. Viņa taču zina, ka jūsu stāsts par dzīvi birmiešu ģimenē nav patiess. Tāpēc, ka jūs piekritāt viņas melīgajiem apgalvojumiem par vētru jūrā un pārējo laivas pasažieru nāvi. Viņa melo, bet jūs piekrītat meliem! Kādā nolūkā? Jūs viņai esat nāvējoši bīstama. Un esmu pilnīgi pārliecināts, lai arī jums var būt rūgti to apzināties, ka aiz jūsu aresta un pulkveža lēmuma jūs pakārt, stāv misis Vitla. Tagad maz ticams, ka pat Pimpkins jūs izglābs - jo ir taču jūsu līdzzinātāja noslēpumainais šāviens...

- Cik ir pulkstenis? - Doroteja jautāja, izlikdamās, ka nav saklausījusi kapteiņa pēdējos vārdus.

- vienpadsmitā stunda.