Ļaunuma spogulis

- Viņi vēlas mūs pakārt pirms pusdienām, lai vēlāk ar tīru sirdi un labu apetīti varētu apsēsties pie galda.

- Divas stundas? Atlikušas divas stundas? - artilērijas virsnieks pēkšņi nobijās. Protams, viņu sauc Henrijs. Henrijs-artilērists.

Kapteinis Ficpatriks apsēdās pie galda. Viņš nolieca nosirmojušo galvu, kas pēdējās nedēļās bija kļuvusi gluži sirma, un skatījās galda virsmā, it kā gaidot no turienes atbildi ...

- Nē, - sacīja artilērists, - kaut kam jānotiek...

Doroteja satvēra Aleksa roku. Viņa roka bija vēsa un sausa. Tas bija labi. Tas ir tik jauki ... Viņa pirksti savilkās apņemot meitenes roku. Doroteja viegli pavilka Aleksu sānis. Par laimi cietums bija zems, bet plašs. Acīmredzot to ne vienmēr izmantoja kā cietumu, dažreiz arī kā vērtīgu preču noliktavu.

Doroteja aizveda Aleksu stūrī, kur bija izmests sagulējies siens.

- Jūs te guļat? - Viņa jautāja.

- Jūs uzminējāt.

Doroteja apsēdās uz siena.

Bailes, kas viņu nesen bija pārņēmušas, ieraugot nāvīgi nobijušos artilēristu, kaut kur bija pazudušas. Paslēpušās. Tās, protams, iznāks, kad ieradīsies viņiem pakaļ, bet iedomāsimies tagad, kad mūs vienkārši tikai iesēdinājuši cietumā.

- Vienkārši iedomāsimies, - viņa pačukstēja Aleksam, - ka mūs ielikuši cietumā un par mums aizmirsuši. Un mums pat ir paveicies, ka nonācām vienā kamerā. Tāpēc, ja visi novērsīsies, tu vari mani noskūpstīt.

- Ko tu runā ...

- Tev nepatīk mani vārdi?

- Padomā, Dorotej, kāpēc mums jāizliekas... Man pašam nomirt nav tik ļoti bail, bet doma, ka šajā slazdā esi iekritusi tu, ir absolūti nepanesama!

- Aleks, - Doroteja tad teica, - es jau sen tev gribu pajautāt: vai tev ir jūtas pret mani?

- Es mīlu tevi,-  Alekss nekavējoties atbildēja. - Es mīlēju tevi visas šīs nedēļas, kamēr nezināju, kas ar tevi noticis, kur tu esi, vai esi dzīva! Es lūdzu Dievu Kungu, lai viņš paņemtu manu dzīvību un atstātu tevi uz zemes. Un zini, kad mani notiesāja uz nāvi, es to uzskatīju par likteņa atbildi uz manām lūgšanām. Jā, tas nozīmē, ka Debesis ir piekritušas tevi atstāt dzīvu ...

- Ak, mīļais! - Doroteja noglāstīja viņa roku. - Cik tu esi naivs! Vai tiešām nezināji ka Debesis ar cilvēkiem līgumus neslēdz? To dara tikai velns.

Alekss pasmaidīja.

Doroteja pieglaudās pie viņa, pacēla galvu un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Un saprata, ka jaunā stūrmaņa vaigs ir karsts un sāļš.

- Vai visi vīrieši Polijā ir tik dīvaini? Kāpēc jāraud, ja esam kopā?

- Velns parāvis! - ierēcās Ficpatriks. - Es sadzirdēju jūsu vārdus, mani bērni! Es to nevaru izturēt. Virsnieki, klausieties mani! Mēs esam pieci. Kamēr mūsu vidū nebija šīs nevainīgās meitenes, kurai bija neapdomība iemīlēties mūsu Aleksā, es biju gatavs iet nāvē, jo patiesībā jutos vainīgs par to, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Bet tagad es pārdomāju.

- Runājiet, kaptein. - Ficpatrika palīgs piecēlās no salmu kaudzes pie durvīm. - Es jūtu, ka jūs esat kaut ko izdomājis.

- Runājiet, kapteini! - iesaucās artilērists, kurš bija gatavs jebkuram lēmumam, tikai neiet uz soda vietu kā aunam.

- Es sapratu, ka, tāpēc ka mēs esam kļuvuši par sazvērestības upuriem, mūsu kā Viņa Majestātes virsnieku pienākums ir cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam pret troņa ienaidniekiem.

- Un ko darīt? Tikai pavēliet, kaptein! - Artilērists pieprasīja.

- Mums jācenšas dārgi pārdot savas dzīvības, - sacīja kapteinis. - Kad viņi mūs izvedīs, izrādiet pilnīgu vienaldzību un pakļaušanos. Es uzskatu, ka, ja mums paveiksies, viņi uzreiz nesasaistīs mums rokas kā parastiem noziedzniekiem. Tad mums būs nelielas cerības atbruņot karavīrus, kuri nāks mums pakaļ, un pēc tam tos, kuri stāvēs pie ieejas durvīm. Varbūt, ja Kungs atļaus, mēs varam izkļūt no faktorijas... Tiklīdz mēs izlauzīsimies, mums radīsies iespēja ...

- Jūs ierosināt sacelties pret Ostindijas kompāniju un Lielbritānijas karali? - Kapteiņa palīgs jautāja.

- Nē, mēs sacelsimies pret ļaundariem, kuri karaļa vārdā piesedz savus netīros darbus. Starp mums ir arī miss Doroteja Foresta, kura, es ceru, varēs uzstāties karaļa priekšā kā lieciniece ...

- Es pacentīšos…

- Mums vajadzēs nokļūt Kalkutā vai vēl labāk Londonā, lai mēs varētu liecināt reālā, taisnīgā tiesas procesā. Es domāju, ka mēs panāksim taisnīgumu, draugi!

Cik daudz var paveikt ar vārdu, kas pateikts visbezcerīgākajā, tumšākajā dzīves brīdī! Nupat kazematā bija vairāki cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija rēķinu noslēgšana ar savu dzīvi, kā mēra barakas slimniekiem.

Un te pēkšņa pārmaiņa! Pieci virsnieki, kuri gatavi kaujai, gluži kā spartieši pie Termopīlām, stāvēja tumšajā kazemātā, un blakus viņiem bija drosmīga jauna amazone, kura arī nebaidījās no ienaidnieku bultām un šķēpiem.