Ļaunuma spogulis

Sargu radītais troksnis apslāpēja kliedzienus ārā.

Doroteja virsniekiem neko nevarēja paskaidrot.

- Ligonieši ir birmiešu ienaidnieki, - sacīja Doroteja.

- Kāpēc tad viņiem vajadzētu uzbrukt faktorijai? - Alekss nesaprata.

- Viņiem vajag lielgabalus, - Doroteja atbildēja.

- Viņiem vajag mūsu lielgabalus?

- Jā, lai aizstāvētos pret birmiešiem.

- Mana galva iet riņķī! - Ficpatriks teica. - Kurš kuram te uzbrūk, kurš ir ienaidnieks, kuram vajadzīgi lielgabali...

- Ne jau tur tā lieta! - Alekss iekliedzās. - Vai tiešām jūs neapjēdzat, ka priekš mums svarīgs ir tikai viens jautājums - vai mūs šodien pusdielaikā pakārs pie karātavām, vai arī kāds to var novērst!

- Labi teikts, Aleks, - artilērists viņu atbalstīja. - Man ir nospļauties, kurš kuram tur uzbrūk! Nojauciet karātavas, un es iedegšu svecīti pirmajā baznīcā, kur nokļūšu.

- Ko tad viņi tur kliedz? - Ficpatriks jautāja.

- ES nevaru sadzirdēt. Vai jūs varētu pacelt mani līdz logam?

Zem pašiem griestiem atradās šaurs lodziņš. Tas bija aizrestots ar dzelzs stieņiem, un no zemes atradās apmēram astoņu pēdu augstumā.

Acumirklī ieslodzītie pie sienas piebīdīja galdu, un Alekss kopā ar artilēristu uz tā uzlēca. Viņi palīdzēja uzkāpt arī Dorotejai un, saķērušies rokās, izveidoja kāpsli uz kura Doroteja pakāpās vēl augstāk. Pēc dažām sekundēm viņa jau varēja paskatīties ārā.

- Šausmīgi putekļi, - viņa informēja vēstis gaidošos ieslodzītos. - Skraidelē cilvēki... nez kāpēc ir bifeļi, ļoti daudz bifeļu ... Es redzu ziloni, oho, viņš mīda kareivjus! Un nokrīt... viņu sašāva! Nāk vēl viens zilonis ...

Šeit Doroteja pārtrauca savu stāstu, jo no putekļiem un dūmiem izlēca vairāki kaujas bruņās tērpušies ligonieši.

Viņi skrēja uz cietumu.

Ligonieši apstājās dažus soļus no cietuma, un viens no karavīriem iekliedzās:

- Princese Ma Doro, atsaucies! Princese Ma Doro, kur tu esi?

"Tas taču attiecas uz mani", - Doroteja beidzot apjēdza.

- Esmu šeit! - Meitene kliedza. Viņa iespieda roku caur restēm un pamāja, piesaistot karavīru uzmanību. - Esmu šeit, ieslēgta kopā ar saviem draugiem! Atbrīvojiet mūs!

Karotāji sadzirdēja viņas kliedzienu. Viņu vadītāja sejā parādījās priecīgs smaids.

- Princese Ma Doro, tu esi dzīva!

Viņa noteikti bija redzējusi šo karotāju jau iepriekš, bet viņš - princesi.

- Esi uzmanīgs! - uzsauca princese karotājam. - Pie durvīm ir sardze. Viņiem ir šautenes.

- Cik viņu ir? - karotājs jautāja.

- Es domāju, kādi pieci vai seši cilvēki ...

It kā apstiprinot Dorotejas vārdus, no apsardzes telpas atskanēja vairāki šāvieni. Viens no karavīriem saķēra plecu, viņš bija ievainots. Pārējie metās uz visām pusēm.

- Nu, kas tur notiek? - Artilērists jautāja. - Stāsti mums!

- Nolaidiet mani, - sacīja Doroteja. - Mani redzēja un pazina.

- Kā tā, pazina? - neticīgi jautāja Ficpatriks.

- Es pastāstīšu vēlāk, tagad mums nav laika! Tūlīt sāksies mūsu cietuma šturmēšana. Un mūs atbrīvos.

- Kāpēc viņi jūs pazina? - Kapteinis Ficpatriks atkārtoja.

- Tāpēc, ka esmu no viņu cilts! Vai tiešām jūs nesaprotat?

- Un kāpēc tu zini viņu valodu?

- Es protu viņu valodu. Mani iemācīja mana māte! - Doroteja atkārtoja.

Briti tomēr nekādi nespēja aptvert.

- Kāpēc jums būtu jāprot viņu valoda?

- Ak Kungs! - Doroteja nopūtās. - Nu, kā var būt tik apnicīgs?

Kapteinis apvainojās un apklusa. Artilērists iesmējās.

- Bet patiešām! Lai taču viņi mūs atbrīvo. Vai vēlaties, mēs jūs atkal pacelsim? Citādi jūsu draugi kaut ko vilcinās.

- Nē, - Alekss sacīja. - Tagad sāksies šaušana. Es negribu, lai Doroteja sevi pakļautu riskam.

Doroteja redzēja, kā kapteiņa palīgs nosmīn, bet viņa bija pateicīga Aleksam par to, ka arī tādā brīdī viņš domāja par viņu.

Ārā atskanēja smags, truls trieciens.

- Kas tas ir? - Doroteja jautāja.

- Es domāju, ka viņi nolēmuši izsist ārdurvis, - sacīja kapteinis. - Bet labāk tās būtu sašaut no lielgabala. Ar tarānu tās nepaņemt.

Doroteja domāja, ka kapteinis jau pārdzīvo par ligoniešiem, it kā viņi būtu ieradušies atbrīvot arī viņu.

- Viņi nešaus no lielgabala, jo baidīsies mums nodarīt ļaunu, - sacīja artilērists.

Sitiens atkārtojās. Atbildot uz to, noskanēja šāvieni.

- Sargi atšaudās caur šaujamlūkām.

Pēkšņi nodrebēja visa ēka ...

Ārā nodārdēja skaļš brīkšķis, sitieni, kliedzieni, šāvienu sērija...

Tad pēc nelielas pauzes kaut kas nepārvarami stiprs iesita pa cietuma iekšējām durvīm, un tās paklausīgi iegāzās iekšā, kamerā.

Ieslodzītie bija pārsteigti, ieraugot kara ziloņa milzīgo galvu, kurai bija uzlikta aizsargierīce, līdzīga ķiverei ar resnu metāla ragu pieres vidū - kā vienradzim - tieši ar šo tarānu, zilonis uzlauza durvis...

Zilonis negāja iekšā, bet pēc dzinēja pavēles atkāpās.

Uzreiz kļuva redzams, ka apsardzes telpā guļ karavīru ķermeņi. Ārā mirdzošā Saule, apgaismoja kaujas lauku un apspīdēja no aizmugures neliela auguma, slaidu vīrieti, ietērptu bruņukreklā un ar apzeltītu ķiveri, rotātu ar šišaku un aprīkotu ar apmali kā cepurei. Uz vīrieša krūtīm mirdzēja apzeltīta tīģera purns, un viņš turēja rokā zobenu. Aiz viņa kazemātā ieskrēja vairāki karavīri ar pistolēm un šautenēm.