Ļaunuma spogulis

Un nākamajā mirklī satvēris viņu aiz rīkles un ar tādu spēku sāka liekt galvu pār bortu, ka Doroteja nepaspēja saprast, kā smaguma centrs jau atradās falšborta otrā pusē, un viņa, neveikli atsitoties pret sānu, ielidoja jūrā no divdesmit pēdu augstuma. Un tikai viņas māka peldēt izglāba Doroteju no drošas nāves, jo viņa ierija ūdeni, pirms paspēja uznirt virspusē.

Par laimi, Glorija kustējās tik lēni, ka tad, kad Doroteja atradās uz virsmas pāris pēdu attālumā no borta, uzreiz peldēja uz virs viņas paceļošos korpusu, kuģis pagaidām tikai slīdēja garām, un varēja atstāt viņu nomirt tukšā okeāna vidū.

Peldot, viņa ieraudzīja savu roku ar nomelnējušo akmentiņu un saprata, ka briesmas vēl nav beigušās.

Viņa pacēla galvu un pamanīja, ka pulkveža kalps tēmē uz viņu ar pistoli.

Un, ja viņam izdevās viņu pārmest pār bortu, izmantojot meitenes pilnīgo nesagatavotību šādam uzbrukumam, tad šoreiz viņa bija gatava briesmām, lai gan, protams, nevarēja saprast, kas izraisīja šo vēlmi viņu iznīcināt.

Doroteja ienira, turpinot peldēt zem ūdens kuģa virzienā - tomēr palikt jūrā vienai bija daudz briesmīgāk nekā tikt nošautai.

Šajās sekundēs atrodoties zem ūdens, Doroteja nespēja saredzēt, kas notiek uz klāja ...

Drošībnieks, kurš domāja, ka tik karstā pēcpusdienas stundā neviens uz klāja neatradīsies un viņa rīcība paliks nepamanīta, nepaspēja apstāties, kad saprata, ka liecinieks tomēr ir - tas ir jaunākais stūrmanis Fredro, kurš izgāja no kajītes. Lai arī stūrmanis atradās tālu no drošībnieka un tāpat nepaspētu Dorotejai palīdzēt, viņš uzkliedza:

- Stāvi! Ko tu dari, nolādētais! Es tevi nogalināšu!

Drošībnieks paskatījās uz Fredro un acīmredzot saprata, ka viņam vēl ir dažas sekundes. Viņš pavērsa pistoli uz leju, domādams nošaut Doroteju, tiklīdz viņa parādījās pie borta.

Stūrmanis bija neapbruņots un kustējās lēnāk, nekā vajadzētu. Lai gan viņš bija apņēmīgs un drosmīgs cilvēks, viņš neizcēlās ar ātrumu un prāta dzīvīgumu. Viņš grasījās skriet pie drošībnieka, bet pēkšņi tieši virs auss nodārdēja šāviens, kas stūrmani apdullināja. Viņš redzēja, kā kalps nomet pistoli un saķer savu roku. Starp pirkstiem parādījās asinis. Drošībnieks iegaudojās sāpēs un izbailēs.

Fredro pagriezās.

Pie kajītes durvīm viņam aiz muguras ar pistoli rokās stāvēja jaukā dūja misis Vitla. Viņas pilnīgie vaigi kvēloja dusmās, acīs zvēroja mednieces Artemīdas spožā, aukstā liesma.

- Ko jūs izdarījāt? - pulkvedis, kurš izskrēja no kajītes, centās izraut viņai no rokas jau tāpat nekaitīgo pistoli.

Regīna pēkšņi apgriezās apkārt, satvērusi pistoli aiz stobra, ar smagā ieroča rokturi ietrieca pulkvedim vaigā. Tas noelsās un atstreipuļoja pret sienu.

- Veikli jūs viņu! - kapteinis Ficpatriks iesaucās. Un neapklusis, it kā turpinot frāzi, pērkona balsī, kas pacēla visus apkalpes locekļus, nokliedza: - Laivu ūdenī! Nolaist buras! izmest peldošo enkuru! Doktoru Strenglu uz klāja!

Kapteiņa palīgs aizskrēja uz tiltiņu, lai redzētu, kā tiek izpildītas pavēles, un visi steidzās pie borta, lai redzētu, vai Doroteja nav noslīkusi. Bet Doroteja jau turējās aiz tauvas gala, kuru no borta izmeta ātrāk par citiem pieskrējušais stūrmanis, un acīmredami nebija ievainota.

Drošībnieks stenēja, kad doktors Strengls izmazgāja un pārsēja brūci. Kad laiva tuvojās Dorotejai, misis Vitla atriebības dievietes balsī viņam pajautāja:

- Kas tev pavēlēja viņu nogalināt?

- Tikai tad, ja viņa sāk dot signālus ienaidnieka kuģim.

- Un kam viņa deva signālus?

- Viņa signalizēja pirātam.

- Kur ir tas pirāts?

- Tur ... pie horizonta.

Svešais kuģis pie horizonta parādījās melnā plaukstas lieluma siluetā,.

- Ar ko tad viņa deva tos signālus? - jautāja Regīna.

- Viņa pacēla roku, - sacīja stūrmanis. - Es redzēju. Vispirms viņa pasauca šo te nelieti un tad pamāja ar roku.

- Pats Kungs Dievs to nebūtu redzējis no tāda attāluma, - sacīja Regīna. - Bet tagad es saprotu. Jūs, pulkvedi Blekberij, atdevāt viņam šo pavēli izmantot jebkādu attaisnojumu slepkavībai. Vai ne? Atzīsties!

- Man nav pie kā atzīties. Turklāt mans cilvēks un kompānijas darbinieks izpildīja savu pienākumu, bet uz viņu tāpēc izšāva un ievainoja.

- Es aizstāvēju savas kalpones dzīvību! - Regīna aizsvilās. - Un es jūs brīdināju, lai jūs neplānojiet te slepkavības vai citus noziegumus.

- Es atskaitīšos Kompānijas valdei.

- Kā vēlaties, pulkvedi, - Regīna atbildēja.

Tikmēr jūrnieki palīdzēja Dorotejai tikt uz klāja. Viņa bija apdullināta, pārbijusies, bet neskarta. Māka peldēt jau otrreiz izglāba viņai dzīvību.

Regīna aizveda viņu uz kajīti, lai noliktu gulēt, doktors Strengls apskatīja meiteni un teica, ka dzīvībai briesmas nedraud. Tāpat dzīvos arī kalps.

- Paldies Dievam, - Regīna atbildēja. - Es negribētu uzņemties uz dvēseles tādu grēku. Lai gan viņš to bija pelnījis.

- Vispār jau jā, - ārsts saprātīgi piekrita. - Nevajag meitenes izmest aiz borta un pēc tam šaut nost. Tas ir nežēlīgi.

Pati Regīna atnesa Dorotejai glāzi džina un lika izdzert, lai stiprinātu spēkus. Tad lika iet gulēt.

- Paldies, misis Vitla, - sacīja Doroteja.