Ļaunuma spogulis

- Neesmu pārliecināta, vai rīkojos pareizi, - atcirta misis Vitla. - Bet tu esi gudra meitene, un zini, ka manā pistolē vēl ir lodes. Tai stulbenei, kura mēģinās savaldzināt stūrmani Fredro. Un es garām neaizšaušu, jo iemācījos šaut Ostindijā īstās kaujās. Saprati?

- Sapratu, - teica Doroteja. Viņai lipa ciet acis. Viņa nekad dzīvē nebija izdzērusi tik daudz džina uzreiz.

ieskatījās stūrmanis, teica, ka vēlas uzzināt par Dorotejas veselību, bet Regīna, paņēmusi viņu aiz elkoņa, veda uz durvīm, apgalvojot, ka Dorotejai jāatpūšas. Doroteja nodomāja, ka Regīna nemaz nejoko. Viņa patiesībā joko tikai tad, kad smejas par kādu citu. Interesanti, kā kuģis tas ir? .. Ar šo domu Doroteja aizmiga.

Bet tā bija korsāra Roberta Surkufa briga "Klarisa".

5. nodaļa. SURKUFA GŪSTĀ

Jūras kauja sākās tikai agri otrā rītā. Bet, tiesa, naktī gulēja reti kurš. Daudzi lūdzās, lai Tas Kungs sūta vēju, vai izsauc palīgā Drednautu. Karavīri un jūrnieki tīrīja ieročus, pārbaudīja, vai šaujampulveris ir sauss, vai lielgabalu lodes un maisi ar kartečām ir salikti parocīgi. Uz klāja, lielā silē, jūrnieki mazgāja kreklus - viņi uzskatīja, ka debesīs jānonāk tīri apģērbtiem. Uzstādīja mucas ar ūdeni, lai apdzēstu, ja sāktos ugunsgrēks, un novāca visu, kas to varēja to veicināt. Buru kuģi, kā Glorija, uzliesmoja ātri - viss, no kā tie tika izgatavoti, varēja degt un dega, un, kā zināms, visbriesīgākais ir ugunsgrēks uz ūdens, jo no tā nevar aizbēgt.

Kapteinis Ficpatriks nakts vidū ieradās pie misis Vitlas, lai pierunātu viņu uz kaujas laiku paslēpties kopā ar Doroteju lejā kuģa tilpnē, apgalvojot, ka tur būs drošāk nekā šādā augstā kajītē, bet Regīna pēkšņi satrakojās, sakliedza uz kapteini, būdama pārliecināta, ka tad, ja "Glorija" grims, visi viņu aizmirsīs un viņa nogrims līdz ar kuģi. Ficpatriks mēģināja pievērsties viņas veselajam saprātam, apgalvojot, ka pirāti nemaz nevēlas Gloriju nogremdēt, viņiem tā bija vajadzīga vesela un nebojāta, tāpēc būtu jābaidās ne tik daudz no apšaudēm, cik no abordāžas. Bet, tā kā tuvcīņā viens anglis ir trīs francūžu vērts, un  uz kuģa ir labāki šāvēji nekā francūžiem, nav ko baidīties - viņi visdrīzāk tos sagūstīs un aizvedīs uz Kalkutu kā prīzi.

Kapteinis noklabināja ar džentlmeniskiem smiekliem, bet tie neskanēja pārliecinoši.

- Tad kurš uz mums šaus? - nodziedāja putns Regīna.

- Nu, vispirms, kārtības labad, notiks jūras kauja, - sacīja Ficpatriks. - Viņiem taču jāmēģina mūs sagrābt. Un tikai pēc šī mēģinājuma izgāšanās sāksies neveiksmīgs abordāžas mēģinājums.

- Klausoties jūs, es saprotu, cik muļķīgi izskatos jūsu acīs, - Regīna atbildēja. - Tomēr mēs paliksim kajītē, līdz šī jūsu izklaidēšanās būs beigusies.

Turklāt ar Dorotejas palīdzību, aizbāzusi aizmugurējos logus ar spilveniem un groziem ar gultasveļu - Regīnai bija pieredze aizstāvot fortu pret francūžiem Madrasā - misis Vitla mierīgi izģērbās, apgūlās un kalponei pateica:

- Meitiņ, es iesaku neuztraukties, bet pagulēt līdz rītausmai. Neviens neuzsāks jūras kauju, kamēr nebūs labi apskatījis pretinieku.

- Es kaut kā negribu gulēt.

- Piespied sevi. Jo rīt mums būs grūta diena, un es nebūtu pārsteigta, ja līdz tās beigām mēs būsim franču gūsteknes.

- Vai jūs tā nopietni domājat?

- Diezgan nopietni, Dorotej. Tā kā franču korsāri ir kā vilki - tie var būt trīs reizes mazāki par briežiem, kurus viņi vajā, un, protams, viņiem nav ragu, bet viņi ir ātri, viņi prot sagrābt aiz rīkles - tā ir viņu profesija. Un es cienu cilvēkus, kuri labi dara savu darbu.

- Pat pirātus?

- Ikviens ir vajadzīgs Dieva pasaulē. Gan vilki, gan jēri.

 - Varbūt mēs no viņiem aizbēgsim? Galu galā "Glorija" ir jauns kuģis!

- Nē, jo vilka ķepas ir pielāgotas, lai neticamā ātrumā skrietu tūkstošiem jardu ... Bet pie velna ar visiem šiem salīdzinājumiem. Guli!

Logi, līdz pusei aizkrauti ar ķīpām, deva maz gaismas, bet Doroteja bija pieradusi, ka tiem plūst cauri mēness gaisma. Bija smacīgi.

Saimniece drīz vien sāka šņākuļot un patiešām aizmiga.

Doroteja mētājās un grozījās, nīkuļoja un beidzot saprata, ka, ja viņa neiziet uz klāja, atklātā telpā, zem skaidrām debesīm, viņa nosmaks.

Saimniece nepamodās. Doroteja klusītēm, basām kājām uzkāpa uz paklāja, uzvilka mājas kleitu un izslīdēja no kajītes.

Doroteja zināja, ka sardzē ir Smitsons, bet Aleksam būtu jāguļ. Bet šajā naktī uz kuģa viss bija izmainījies. Un "Glorija" tikai izlikās aizmigusi. Nakts klusums ar pelēkiem mākoņiem, kas skrien pāri zvaigznēm, varēja pievilt tikai pirmajā minūtē, bet, tiklīdz Doroteja pagājās no savas kajītes uz klāja vidu, no kurienes ērtāk bija paskatīties augšup, kur, piedevām, atradās stūre, Doroteja izdzirdēja pazīstamo:

- Atvaino, meit!

Garām aizsteidzās doktors Strengls, nesot viņas acīm baigu nesamo - salvešu kaudzi, ar ko notīrīt asinis, un auklas rulli, lai uzliktu žņaugus uz asiņojošām ekstremitātēm. Strenglam sekoja viņa palīgs, dūšīgs jūrnieks ar zāģi un lielu miesnieka nazi. Sākumā Doroteja nolēma, ka viņi taisās nokaut govi, bet tad saprata, ka tas viss domāts cilvēkiem.