Laura un Avanterras noslēpums

Tagad guļamkambarī iespīdēja spoža saulīte, aizdzīdama nomācošo tumsu. Elizions bez pūlēm piecēlās sēdus, it kā Mērdekļa inde viņu nekad nebūtu skārusi. Nāves bālums bija pazudis, un acīs atkal staroja spēks un dzīvesprieks. Gaismas glabātājs nometa segu un piecēlās no guļvietas.

Baltais bruņinieks grasījās viņu atbalstīt, taču Elizions viņu atturēja. Viņš saviem spēkiem piegāja pie loga. Gaita bija stalta un droša. Nekas neliecināja, ka viņu gandrīz jau bija aprijusi Mūžīgā Tumsa, iekams Dzīvības ūdens brīnumainā kārtā atkal bija atsaucis atpakaļ gaismā.

Elizions atvēra logu. Smaržīgs svaigs gaiss ieplūda kambari, aizgaiņādams sastāvējušos nāves dvaku. Vecais vīrs pacēla galvu pret ziemas sauli, aizvēra acis un ievilka spirgto gaisu, kas viņam kāpa pretim no Čukstošās zāles līdzenuma. Gana atelpojies, viņš nolaida skatienu lejup un ļāva tam klīst pāri Blāzmoraldas mūriem un pa Grāla pils apkārtni.

Kalderānas plakankalne staroja zeltainā mirdzumā. Melnā migla bija atkāpusies līdz pat pamalei un pamazām izzuda.

Elizions nopūtās. Tas bija izdarīts! Gaisma bija atvairījusi tum

sas uzbrukumu. Dzīvība vēlreiz bija izrādījusies stiprāka par Mūžīgo Nebūtību.

Viņš pagriezās un pavērās Morvenā un Paravainā ar nopietnu seju, kurā bija jaušamas tā mūža pēdas, kas bija gandrīz tikpat ilgs kā senākajai no senajām planētām.

— Jūs zināt, ko pie mums stāsta no laiku pirmsākumiem, — viņš teica. — Kamēr vien ir kāds, kas tic labajam un ir gatavs par to cīnīties, ļaunumam nav lemts gūt galīgo uzvaru. Kamēr vien spīd gaisma, tumsa nespēs triumfēt. Un tomēr tumsa atkal un atkal turpinās uzbrukt, un mums dienu no dienas būs jābūt modriem.

Morvena un bruņinieks Paravains nostājās līdzās savam pavēlniekam un yisi kopā viņi vēroja gaišo dienu, jaunas dzīvības sākumu uz Avanterras. Viņu skatieni aizklīda līdz pat horizontam. Trūdu purvam austrumos, Pūķu kalniem dienvidos un Čukstu-mežam rietumos. Un, kaut arī jau bija agrs rīts, pie debesīm joprojām bija vērojams viens no Avanterras abiem mēnešiem.

Cilvēkzvaigzne. Tās bojāejas laiks vēl nebija pienācis.

Rāvenšteinas pils dzirkstīja gaismā. Rīts bija dzidrs un skaidrs, taču no austrumiem šurp virzījās biezi mākoņi. Ap lielo torni pūta spēcīgs vējš, raustīdams to cilvēku matus un apģērbu, kuri, par spīti ziemas aukstumam, bija sapulcējušies skatu laukumiņā.

Profesors Aureliāns Austrums sārtiem vaigiem stāvēja starp Mēriju Morganu un Persiju Valjantu. Laura, Lūkass un Kaja bija nostājušies pretī skolotājiem. Līdz viņiem atskanēja dažu skolēnu līksmās čalas, kas spēlējās parkā, taču viņi tās nedzirdēja. Laura, kas adīto cepuri bija uzvilkusi līdz pat acīm, jautājoši pavērās profesorā: — Tad mēs uzvarējām pavisam?

Aureliāns Austrums papurināja sirmo galvu. — Ak nē, Laura, — viņš atbildēja ar labsirdīgu smaidu, — vēl ne tuvu, un tev vēl būs

daudz darāmā. Kopš šī brīža tavs galvenais uzdevums būs pasargāt Apskaidrības kausu no tumsas piekritējiem.

— Viņi darīs visu, lai to atdabūtu sev! — mis Mērija brīdināja. — Jo, būdams viņu rokās, tas arī viņiem piešķir īpašus spēkus.

— Galu galā viņi tikpat lab’ kā mēs zina to, ka kausu varrēs aizvēst uz Avanterru tikai pēc trrim menešiem — Lieldienu, nākamo saulgrriežu svērkū laikā, — Persijs paskaidroja. — Viņiem būs krrietnī daudz laikā — un to viņī noteikti nepavadīs dīkā. Viņi izkals velnišķīgus planūs un neatstās neizmantotu nevienū neģēlību, lai sasniegtu savu mērķi.

Laura norija siekalas. Tas nu pēc atpūtas neizklausās, viņa nodomāja.

— Un turklāt! — profesors apdomīgi piebilda, — turklāt tev kauss atkal būs jāaizved atpakaļ uz Avanterru, uz Grāla pili.

Laura saviebās un aizsargādamās pacēla rokas. — Un kāpēc tieši es?

— Tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, — Aureliāns Austrums pacietīgi atteica, — un tāpēc tev lemts kļūt par kausa nesēju. Tu esi vienīgā no mums, kas spēj pati saviem spēkiem iziet cauri burvju vārtiem...

— ...bet tev vispirms būs jāiemācās apieties ar savām īpašajām spējām! — mis Mērija Morgana viņu spēji pārtrauca.

Laura sarauca pieri. Nez vai man izdosies, viņa domāja.

Taču Persijs Valjants viņai iedvesa drosmi. — Esmu cieši parr-liecināts, ka tu ar prriekū uzņemsies savu uzdevumu. Galu galā tev paveras lieliska iespēja atbrrivot tēti no tumsas varras un atvest Mariusu atpakaļ!

Lauras karstākā vēlme pasaulē bija, lai tēvs atgrieztos atpakaļ pie ģimenes. Tā labā viņa bija gatava atdot visu. Un tomēr — viņa joprojām bija tikai meitene un vēl ne tuvu pieaugusi!

Laura paraudzījās pārējos sargātājos un, šaubu mākta, pašūpoja galvu. — Kā lai es ar to visu tieku galā? — viņa jautāja bez lielas pārliecības balsī.

Aureliāns Ausrrums mierīgi atbildēja viņas palīdzību meklējošajam skatienam. — Šis uzdevums tev var likties pārāk grūts, -viņš liegā balsī sacīja. — Bet to pašu tu taču nodomāji arī tad, kad uzzināji, ka nāksies sameklēt Apskaidrības kausu, vai ne?

Laura kādu brīdi padomāja un tad mēmi pamāja.