Laura un Avanterras noslēpums

Abiem jātniekiem aulekšojot caur Bendesmežu, zirgu pakavi izklaudzināja uz sasalušās zemes strauju ritmu. Koki lidoja garām kā izplūdušas ēnas. Laura turēja pavadu tikai vienā rokā, jo kreisajā viņa bija satvērusi Apskaidrības kausu, rūpīgi cenzdamās to noturēt vertikāli, lai neizlaistītu dārgo saturu. Viņa priecājās, ka, neraugoties uz ellišķīgo tempu, tomēr spēja noturēties seglos un ar pateicību iedomājās tēvu, kurš jau no agrīnas bērnības viņu bija radinājis pie jāšanas.

Koki pamazām kļuva retāki, un Laura un Persijs sasniedza mežmalu. Priekšā pletās Rāvenšteinas parks. Neapstādamies viņi auļoja tālāk. Pēkšņi Laura ievēroja četrus jātniekus. Trīs melnus jātniekus melnos zirgos un kreisajā malā vienu pelēcīgu tēvaini pelēkā zirgā. Viņi iztraucās no sāņus stāvoša krūmāju pudura aizsega un ieslīpi jāja uz Lauras un Persija pusi. Acīmredzot viņi gribēja aizšķērsot ceļu uz ezeru.

— Persij! — Laura iesaucās un norādīja jātnieku virzienā.

— Nožēlojamie suņi! — skolotājs nolādējās, ieraudzījis melnos jātniekus, un iecirta piešus stingrāk Zalamāram sānos. — Uz prriekšū, Laura, atrrāk! Viņi nekādā ziņā nedrnkst tevi nokerrt!

Viesulim pieši nebija vajadzīgi. Viņš tūdaļ reaģēja uz Lauras stilbu spiedienu un paātrināja tempu, tā ka tagad viņi burtiski lidoja caur parku. Četri jātnieki tostarp bija jau tik tuvu, ka Laura meļņu mugurā pazina doktoru Tumšicki, Taksu un Albīnu Ellerkingu. Taču pelēkā zirga mugurā sēdēja neviens cits kā Reimārs fon Rāvenšteins, Nežēlīgais bruņinieks.

Laurai neatlika laika brīnīties, jo Persijs iebļāvās: — Pasteidzies, Laura! Apmet līkum’ ap pili un jāj tālāk viena! Tev jatiek uz varrtiem, ātrri!

Laura paklausīja. Kamēr Persijs jāja pretī melnajiem jātniekiem, Laura pagrieza Viesuli norādītajā virzienā. Viņa vēl redzēja, kā no pils puses pieauļoja četri jātnieki sirmos zirgos — mis Mērija, Atila Morduks un Dītrihu dvīņi. Viņi steidzās palīgā Persijam Valjantam, piebiedrodamies viņam cīņā pret tumsas aizstāvjiem. Tad biezs krūmājs aizšķērsoja skatienu, un Laura tagad varēja paļauties tikai pati uz sevi.

30. nodaļa BURVJU VĀRTI

Kad Laura sasniedza Drūdezera krastu, debesis austrumos blāzmoja jau šausminoši gaišas. Pāri saliņai klājās dūmakas cepure. Tā staroja, it kā tās iekšpusē spīdētu gaisma. Pie laivu piestātnes Laura apturēja sirmi. Viņa jau gribēja nolēkt no segliem, kad ieraudzīja airu laiviņas. Tās līdz pusei bija pilnas ar ūdeni, un to dibenā bija manāmi lieli caurumi. Tās acīmredzot bija sabojātas ar nolūku, lai Laurai liegtu iespēju pārcelties pāri.

Laura vienlaikus bija pārbijusies un neziņā. Un ko tagad darīt? Kā man tikt līdz salai?

Viesulis nemierīgi nokārpījās ar pakavu un skaļi iezviedzās. Tad sirmis apgriezās un aizrikšoja labu gabaliņu tālāk no krasta, tad no jauna pagriezās un apstājās. Viņš pacēla galvu un iezviedzās vēlreiz. Un piepeši Laura saprata, ko zirdziņš viņai grasījās teikt — Viesulis gribēja viņu pārnest uz saliņu pats uz savas muguras!

Bet — tas taču nav iespējams, viņai iešāvās galvā. Līdz turienei ir gandrīz divsimt metru, neviens zirgs nevar tik tālu aizlēkt!

Negaidīti uzviļņoja atmiņas par tēvu. Laura redzēja viņu savā priekšā gandrīz ar miesu un asinīm, kā viņš toreiz bija stāvējis pie meitas gultas dzimšanas dienas naktī. Viņas galvā atbalsojās tēva pārliecinošie vārdi: “Veiksme ir atkarīga tikai no tevis pašas — no tavas drosmes, tavas gribas un no ticības pašai sev!”

Pēkšņi viņa zināja, ko bija darījusi greizi. Viņa bija piemirsusi, ka pasaulē aiz lietu ārējā veidola valdīja gluži citi likumi nekā pasaulē, kādu to pazina cilvēki. Aizmirsusi, ka bija dzimusi trīspa-

dsmitnieka zīmē un tādēļ viņai bija spējas, kas nebija mērojamas ar cilvēku mērauklu. Taču vispirms jau viņa bija aizmirsusi ticēt Gaismas spēkam.

Lauru pārņēma jauna paļāvība. Viņa sasparojās, un dziļi ieelpo j a un izelpoja. Tad viņa atlaida Viesuļa pavadu un paklakšķi-nāja ar mēli. Ērzelis metās uz priekšu. Viņš auļoja uz ezera pusi, ar katru stiepienu paātrinādams tempu. Pakavu dipoņa dunēja Laurai ausīs, vējš raustīja matus, šalkdams arvien skaļāk. Jau pēc īsa brīža ērzeļa ātrums bija tik liels, ka ap Lauru viss izplūda.

īsi pirms ezermalas Laura aizvēra acis. Viņa juta, kā Viesulis spēcīgā lēcienā atgrūdās no zemes, — un šajā brīdī viņa ieraudzīja gaismu. Lauru pārņēma vētraina šalkoņa, un ap viņu valdīja tikai virpuļojošs spožums. Viss staroja gaismā, un viņa jutās ar to vienota. Viss smagums bija izplēnējis, līdzi paņemot arī jelkādus priekšstatus par laiku un telpu. Viņa bez ķermeņa sajūtas peldēja bezgalīgā gaismas izplatījumā.

Pēc kāda laiciņa, ko viņa nebūtu varējusi izmērīt, Laura sajuta grūdienu, un zināja, ka Viesulis atrodas saliņā. Viņa atvēra acis: nudien, zirgs stāvēja izcirtumā krasta tuvumā, ko klāja biezi krūmi. Sirmis bija sveiks un vesels, pat nebūdams necik aizelsies pēc sava fantastiskā lēciena.