Laura un Avanterras noslēpums

— Jā... jā, — Kaja neizteiksmīgi murmināja. Viņa acīmredzot vēl nebija ievērojusi, ka ledainais ūdens viņai sniedzās turpat vai līdz dibenam. Taču galu galā Lauras mudinājumi guva panākumus. Tuklā meitene pieķērās pie Reimāra atdusas vietas, atbalstījās un ar pēdējiem spēkiem pavilkās augšup, līdz ar Lauras palīdzību beidzot bija uzrāpusies uz sarkofāga vāka. Kaja, pilnīgi zaudējusi spēkus, sabruka, un arī Laura ar mokām tvēra pēc gaisa.

Tumšie ūdeņi kāpa arvien augstāk.

Laura nervozi raudzījās uz durvīm. Vai aiz tām neatskanēja troksnis? Viņa pielieca galvu un ieklausījās — un nudien, bija dzirdama dobja dauzīšanās. Kā no liela tāluma līdz viņas ausīm izspiedās ari brāļa balss: — Laura? Lauuurāā!

— Lūkas! — viņa skaļi iegavilējās. — Tev jāuzlauž durvis, Lūkas. Pasteidzies ātrāk!

Lūkass, saliecies līkumā, vienu ausi bija cieši piespiedis pie durvīm. Gandrīz vai šķita, ka viņš būtu pielipis pie marmora sienas. Beidzot viņš saprata, ko Laura kliedza.

Zēns atkal pieslējās stāvus un sabozies pašūpoja galvu. — Kā tad, — viņš pie sevis nomurmināja. — Vispirms uzlauzīšu durvis un tad pieveikšu Hēraklu!

Uzlauzt durvis — kā gan Laura ro iedomājās? Kā lai es to izdaru?

Viņa skatiens drudžaini klejoja pa tumšo eju. Taču tur neslēpās nekas tāds, ko varētu izmantot par instrumentu. Un pat rad, ja viņš kaut ko atrastu, — ari ar lauzni vai kapli vajadzēja milža spēku, lai izsistu caurumu masīvajā sienā. Bet tāda nu viņam diemžēl nebija, un, iespējams, visā pasaulē nebija neviena, kurš būtu pietiekami stiprs...

Acumirklī Lūkasam ienāca .prātā, ko viņš varētu lūgt palīgā. Viņš metās skriet, cik ātri vien spēja.

Ūdens nemitīgi kāpa. Nu jau tas aplaizīja sarkofāga vāku, un bija skaidrs, ka pēc dažām minūtēm pārpludinās arī to.

Laura bija piecēlusies kājās, ar galvu gandrīz vai atdurdamās pret kapa kameras griestiem. Apskaidrības kausu viņa turēja, cieši satvērusi.

Kaja arī stāvēja kājās. Viņa bija pieķērusies Laurai un ieplestām acīm raudzījās ūdenī. — Mēs... mēs noslīksim, — viņa žēlabainā balsī stostījās. — Mēs noslīksim.

— Nē taču! — Laura mēģināja viņai iedvest drosmi. — Lūkass mūs noteikti izdabūs ārā, tici man!

Kajas asinīm notraipītā seja bija baiļu izķēmota. — Kā lai viņš to izdara? Ieejas durvis nevar uzlauzt neviens cilvēks! Un ne jau tik īsā laikā! Pati redzi, cik ātri ceļas ūdens!

Laura manīja, ka pēc īsa brītiņa Kajai būs nervu sabrukums. Viņai vajadzēja palīdzēt draudzenei savaldīties, jo viss būtu pagalam, ja Kaja tagad kristu panikā. Laura mierinoši noglāstīja viņas rudās princešcirtas. — Tici man, Kaja, mēs tiksim laukā. Pilnīgi noteikti! — Viņa pūlējās izspiest smaidiņu, kaut arī uz to ir nemaz nenesās prāts.

Lūkass skrēja tik ātri kā vēl nekad mūžā. Tomēr viņam šķita, ka pagājusi vai vesela mūžība, līdz viņš bija šķērsojis drūmo Bendesmežu un parku, kas tam piekļāvās. Beidzot bija sasniegta internāta ēka.

Pilnmēness vēl joprojām rotāja debesis, kaut arī bija pavirzījies labu gabalu tālāk. Pili apmirdzēja sudrabaina mēnessgaisma.

Lūkass piesteidzās pie kāpnēm un nometās ceļos pie postamenta, uz kura stāvēja akmens milzis. “Starp pusnakti un rīta blāzmu viņu var atdzīvināt, ar plaukstu uzvelkot trīs apļus uz pamatnes,” Laura bija stāstījusi. Un tā arī Lūkass darīja. Tad viņš atkāpās dažus soļus, saspringti noraudzīdamies uz kolonnu.

Sākumā vispār nekas nenotika. Tad kaut kas nošņirkstēja un iedārdējās. Monumentālā kolonna nudien sāka sarauties! Bet tas vilkās traki ilgi — pārāk ilgi!

— Pasteidzies taču, Portak! — Lūkass nepacietīgi iesaucās.

— Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Portaks, kura augums joprojām pārsniedza trīs metrus, labsirdīgi pasmaidīja.

— Jel piedod, kungs, ka neizdosies man diez ko ātrāk ceļā posties; no akmens esmu darināts, kaut citādi to grib mans prāts!

Beidzot viņš bija sasniedzis īsto lielumu un kopā ar Lūkasu aizsteidzās projām.

Beigas! Laura nekustīgi raudzījās ūdenT, kas sniedzās jau līdz jostasvietai. Mēs vai nu noslīksim, vai nosalsim, viņai iešāvās prātā. Ūdens bija tik ledains, ka viņa jau vairs nejuta kājas. Meitene drebēja pie visām miesām un ar stīvajiem pirkstiem rik tikko spēja noturēt kausu. Nācās to ar abām rokām piespiest pie krūtīm, lai tas neiekristu ūdenī.

Kaja trīcēja vēl stiprāk nekā Laura. Viņa bija bāla kā nāve, un lūpas bija ieguvušas zilganu nokrāsu. — Vai man vēl jātic, ka Lūkass mūs dabūs ārā? — viņa drebošā balsī jautāja.

Laura skatījās uz mutuļojošajām ūdens masām, kas jau gandrīz pilnībā bija pārpludinājušas kapa kameru. Starp ūdens virsmu un griestiem bija palicis vien kāds pusmetrs gaisa, un nepaies necik ilgs laiks, līdz ūdens piepildīs arī šo pēdējo spraudziņu. Kajai taisnība, viņa nodomāja, nav vairs cerību uz glābiņu.

— Lūdzu, Kaja, — viņa čukstēja, ar pūlēm valdīdama asaras.

— Lūdzu, paklusē! Mēs taču negribēsim tās pāris minūtes, kas vēl atlikušas...

Piepeši Laura apklusa un neticīgi pavērās durvju virzienā.

— Kas ir? — Kaja gribēja zināt. — Kas tev pēkšņi noticis?

Laura pielika pirkstu pie lūpām. — Kuš! — Tad viņa pielieca