Laura un Avanterras noslēpums

— Mans... mobilais, — rudmate atkārtoja. — Lūkass...

— Kas ir ar Lūkasu?

— Piezvani... viņam, — Kaja čukstēja.

Beidzot Laura atdzīvojās. Žigli pārmeklējusi Kajas kabatas, viņa beidzot atrada mobilo tālruni. Viņa jau grasījās uzspiest brāļa numuru, bet tad vīlusies nolaida roku. — Johaidī! — viņa nolādējās.

— Te nav tīkla! — Laura tuvināja Kajas acīm tālruni, kura displejā parādījās “meklē operatoru”. — Sienas pārāk biezas. — Vislabprātāk viņa būtu skaļi iegaudojusies. Meitene vīlusies aizmeta mobilo telefonu, kas tumšā kaktā, skaļi nošļakstēdams, iekrita ūdenī.

— Žēēl... — Kaja nočukstēja, iekams no jauna zaudēja samaņu. Laura steigšus mēģināja uzpurināt augšā draudzeni. Kad tas izrādījās veltīgi, viņa tai iecirta dažas skanīgas pļaukas, pārliecās pāri un uzsauca: — Nē, Kaja, nē! Tu tagad nedrīksti atkal zaudēt samaņu! Lūdzu, nē!

Kaja atkal atvēra acis. Viņa kā apmāta atzvēlās pret sarkofāgu un nespēja pievērst uzmanību ne izmisušajai draudzenei, ne kāp-jošajam ūdenim.

Viss, Laurai izšāvās cauri galvai, viss beidzies. Bet tad kā no zila gaisa viņā uzplaiksnīja atklāsme. Protams! Lūk, iespējai

Ja vien viņas ideja izdosies.

Laura lūkoja koncentrēties. Viņa sakopoja domas un nenovērsdamās raudzījās uz durvīm. Tad viņa aizvēra acis.

Lūkass bija iekārtojies uz celma un garlaikots spēlējās ar savu Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņu. Hops... Hops... Hops...

Kur tās meitenes bija palikušas? Kapu kamera taču nebija tik dziļi zem zemes, lai viņām vajadzētu vairāk nekā piecpadsmit minūtes, lai iznestu kausu. Bet varbūt viņam bija sagājusi grīstē atmiņa, un viņš kļūdījies, nosakot attālumu.

Lūkass, domās iegrimis, mētāja gaisā bumbiņu, to atkal uztverdams. Taču te viņam pēkšņi iepletās acis, un viņš apjucis papurināja galvu. Bumbiņa, kas nule bija pamesta augšā, nekrita vis atpakaļ viņam rokā, bet gan trajektorijas vidū apstājās un šūpodamās palika karājamies gaisā!

— Ko? — Tas taču nebija iespējams! Tas taču nepavisam nebija loģiāli un runāja pretī visiem smaguma spēka likumiem! Un tomēr viņš pats savām acīm varēja vērot, ka tenisa bumbiņa nekustīgi stāvēja gaisā vairāk nekā metru virs zemes!

Lūkass apmulsis noņēma acenes un izberzēja acis. Tad viņš uzmanīgi izstiepa labo roku, lai satvertu bumbiņu. Tai pašā brīdī rā nokrita zemē, aizripodama uz kapeņu ieejas pusi. Un rad beidzot Lūkass saprata, ko nozīmēja šis mistiskais gadījums.

Tā bija zīme no viņa māsas! Laurai bija vajadzīga palīdzība!

Zēns steigšus uzlika brilles, pietrūkās no celma un metās iekšā kapenēs.

Lūkass stāvēja no Maltas marmora darināto slepeno durvju priekšā, aiz kurām atradās kapa kamera. Zēns izbrīnījies paskatījās visapkārt. Kurš gan varēja aizvērt durvis? Pilnīgi neiespējami, ka to būtu izdarījušas Laura un Kaja. No otras puses, kamēr viņš bija stāvējis sardzē pie ieejas, neviens nebija ienācis kapenēs. Un tam, ka durvis būtu aizkritušas pašas no sevis, viņš vispār neticēja. Kas tad bija noticis?

Tomēr, lai cik stipri arī lauzītu galvu, Lūkass neatrada nekādu izskaidrojumu. Viņš zināja tikai vienu — pēc iespējas ātrāk jāmēģina atvērt ieeju kapa kamerā. No iekšpuses tas acīmredzot nebija izdarāms, jo citādi meitenes jau sen būtu parādījušās.

Lūkass steigšus sāka meklēt mūrī Tempļa bruņinieku zīmogu. Viņš itin drīz atklāja akmeni, kurā tas bija iegravēts, uzlika tam virsū īkšķi un no visa spēka piespieda. Tomēr nekas nenotika, kaut arī viņš visu bija darījis tāpat kā pagājušoreiz māsa. Durvis nepakustējās sāņus ne par milimetru. Zēns vēlreiz uzspieda uz zīmoga — un atkal bez panākumiem. Atvēršanas mehānisms vairs nedarbojās. Vai tas bija ieķīlējies? Vai varbūt tas bija sabojāts kā citādi? Lai nu kā, bet Lūkass uzreiz juta, ka meitenēm draud vislielākās briesmas.

Viņš pienāca pavisam tuvu pie mūra, ar kailām rokām sāka pa to dauzīt, saukdams māsu: — Laura? Lauuurāā! Vai tu mani dzirdi, Laura?

Kapa kamerā ūdens jau bija pacēlies gandrīz metra augstumā. Laura nometās ceļos uz Reimāra fon Rāvenšteina sarkofāga. Kaju, kas bija atguvusi samaņu un ar pūlēm pieslējusies kājās, viņa bija satvērusi zem padusēm un nopūlējās uzvilkt draudzeni uz kapa pieminekļa. Apskaidrības kausu viņa jau bija uzlikusi uz tā. Uz lielā sarkofāga viņas bija paglābušās no strauji kāpjošajām ūdens masām. Vismaz uz kādu brīdi — un varbūt ar šo brītiņu pietiks, lai Lūkass viņas varētu atbrīvot. Ja vien viņai patiešām būs izdevies dot viņam zīmi. Vai ar viņas niecīgajām telekinētiskajām spējām būs bijis gana?

Kaja karājās Lauras rokās kā slapjš maiss. Viņa svēra vairāk par visiem pasaules smagumiem. Vismaz Laurai tā likās. — Nāc šurp, Kaja, — viņa sēkdama mudināja draudzeni. — Palīdzi mazliet. Citādi man nekad neizdosies!