Laura un Avanterras noslēpums

Dārznieks pavēloši pastiepa Laurai pretim roku, bet Zēvele atvēra šķībo kaķa muti. — Dod šurp kausu! — viņš noņaudēja.

Laura piespieda Apskaidrības kausu sev klāt un bezbailīgi paskatījās dārzniekam acīs. — Nekad! — viņa paziņoja.

— Tad man nāksies tevi piespiest, — Zēvele nošņācās.

— Skaties!

Albīns Ellerkings pacēla roku un norādīja uz debesīm. Laura pārsteigta pavērās augšup. Virs viņiem bez mazākā troksnīša riņķoja milzīgs mākonis, kurā bija tūkstošiem vārnu.

Kaja pārbijusies ievaidējās, arī Lūkasam paspruka apslāpēts baiļu kliedziens.

— Kā redzi, tās ieguvušas papildspēkus un gaida tikai manu mājienu! — dārznieks draudēja ar runča muti.

Laura norija siekalas. Nāves vēstnešu bars sudrabainajās nakts debesīs nudien bija baiss skats. Ja tās metīsies viņiem virsū, tad bija gaidāms neizbēgams gals. Tomēr Laura neļāvās iebiedēties. Cieši satvērusi zelta trauku, viņa uzmeta Ellerkingam drošsirdīgu skatienu. — Nē, nekad! — viņa izlēmīgi sacīja. — No brīva prāta es kausu nekad neatdošu!

Dārznieka acīs ieplaiksnījās bīstama dzirksts, viņš atbildēja meitenes skatienam ar īgnu grimasi. Glūnīgais runcis savieba purnu atbaidošā vieplī un nošņācās kā trakojošs pūķis. Sēra dzeltenā sātana acs iegailējās ļaunu vēstošā mirdzumā, un kā izšauta bulta Zēvele no saimnieka pleca metās tieši Laurai sejā.

Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Laura reaģēja pārāk vēlu. Viņa pasitās sāņus pašā pēdējā mirkli. Tikai par mata tiesu meitene izglābās no asajiem nagiem, taču zaudēja līdzsvaru un paklupa. Lai nenogāztos, viņai vajadzēja izplest rokas, un kauss no tām izsli-dēja. Tas nokrita zemē un apgāzās. Vāciņš, skaļi nošķindēdams, noslīdēja, un dārgais dzīvības ūdens sāka lieties zemē.

Kaja un Lūkass tikai izmisumā iekliedzās, bet Laura uz karstām pēdām rīkojās. Viņa zibensātri pieliecās, pacēla kausu un piespieda sev klāt. Nebija pagājis vairāk par pāris sekundēm, tomēr uz sasalušās zemes bija izveidojusies neliela eliksīra peļķīte. Zēvele kāri metās tai virsū un ar purnu pieplaka šķidrumam. Albīns Ellerkings ar apmierinātu smaidu vēroja, kā runcis, skaļi šmakstinādams, laka brīnumaino vielu.

Piepeši Zēvele meta mieru un izgrūda tādu brēcienu, ka Laurai tas izgāja cauri kauliem. Runča trekno rumpi sagrāba nevaldāmi drebuļi. Tas novērsās no peļķītes, smagiem soļiem piesteberēja pie saimnieka un ņaudēja tā, ka vai mati cēlās stāvus.

Albīns Ellerkings skatījās uz runci šausmās ieplestām acīm, nekustēdamies ne no vietas un nespēdams apjēgt, kas noticis viņa mīlulim. Tas noteikti bija kas drausmīgs, jo dārznieks aizvēra acis. Tad arī Laura ieraudzīja, kas Zēvelem bija atgadījies — kaķis sāka pūt, vēl dzīvs būdams! Rūsas sarkanajā kažokā parādījās jēlumi, kas pletās arvien lielāki, it kā tos no iekšpuses būtu izēdusi kodīga skābe, miesa zem tiem bija pārvērtusies par iepuvušu gaļu, kas jau izplatīja pretīgu maitas dvaku.

Albīns Ellerkings sāpēs iegaudojās, un nu draugi pirmoreiz izdzirda viņa balsi. Tā bija smalka un spiedzīga kā vecīgam knēvelim. — Nē! Nē! — dārznieks brēca kā prātu zaudējis, metās pie runča un, ieskāvis to rokās, aizbēga nakts tumsā. Vārnas pie debesīm sekoja viņam. Milzīgais bars apgriezās un vienā mirklī bija pazudis bez pēdām.

Likās, Lauru pārņēmis šoks. Tomēr ne jau gluži kaķa liktenis viņai bija ķēries pie sirds. Viņai acumirklī bija tapis skaidrs, cik viltīgi Kvintuss Tumšickis viņu bija aptinis ap pirkstu.

— Kāda es biju idiote! — viņa nomurmināja un neticīgi pakratīja galvu. — Tagad saprotu, kāpēc viņš man ļāva nolasīt savas domas!

Lūkass ar Kaju neizpratnē lūkojās Laurā. — Ko... ko tu ar to domā, Laura? — Lūkass pēdīgi jautāja.

— Doktors Tumšickis mani pamatīgi piemuļķoja. Viņš uzreiz noprata, ka esmu atnākusi tikai tāpēc, ka gribēju nolasīt viņa domas. Tādēļ viņš izlikās, it kā Apskaidrības kauss būtu paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē. Turklāt viņš pilnīgi skaidri zināja, ka tur mēs nekad to neatradīsim, bet gan...

Laura apklusa un ar arvien lielāku izmisumu noskatījās uz zelta trauku, ko turēja rokā.

— Bet gan ko? — Kajas balss nepacietībā aizlūza.

— Ber gan... Grāla kausa atdarinājumu ar nāvējošo eliksīru!

— Laura tik tikko dzirdami nočukstēja un tad, riebuma mākta, aizsvieda neīsto kausu.

Kauss krūmos apgāzās, un tā saturs izlija pār zariem. Tūdaļ atskanēja klusa šņākoņa. Pacēlās dūmi, un draugi šokēti ieraudzīja, ka krūmi saruka un jau pēc maza brītiņa bija iznīkuši kā nopļauti.

— Ak, nē! — Kaja noskurinādamās papurināja galvu un pagriezās pret draudzeni. — Un kur ir īstais kauss?

Laura maķenīt nervozi pievērsa acis debesīm. — Kapenēs — kur tad vēl?

— Loģiāli, vai ne? — Lūkass piebilda.

— Jā, skaidrs! — Kaja žigli atteica. — Man jau uzreiz tā likās!

— Bet tad viņas sejā atkal iezagās domīga izteiksme. — Un kur ir vārti?

— Kaja, beidz, neizliecies taču dumjāka, nekā tu esi! — Šķita, ka Laurai krīt uz nerviem draudzenes neaptēstība. — Mēs taču gājām pie profesora, lai to uzzinātu, — vai tad tu jau aizmirsi?

— Nē, nē, protams, ka ne, — rudmate steigšus apliecināja.

Iekams Lūkass vēl paguva iedzelt ar kādu asprātību, Laura