Laura un Avanterras noslēpums

Beidzot viņas bija tikušas ejas galā, kas tagad gandrīz taisnā leņķī pagriezās pa labi. Apmetoties ap stūri, viņas ieraudzīja dīvaini pazīstamu skatu: eja, kas stiepās viņu priekšā, izskatījās tieši tāpat kā tā, kas nupat bija atstāta aiz muguras. Tā bija gara, šaura, lāpu apgaismota, un visur pie sienām karājās ieroči. Līdz pat nākamajam stūrim, kas atradās varbūt četrdesmit metru attālumā, nebija ne zīmes no izejas.

Dīvaini, Laura pēkšņi nodomāja. Gandrīz vai šķiet, ka mēs atkal stāvētu gaiteņa galā un nebūtu tikušas ne metru uz priekšu.

Viņa pēc iespējas ātrāk padzina šo urdošo domu un vilka sev līdzi Kaju.

Kajas spēki arvien vairāk izsīka. Viņa palēnināja gaitu, un Laurai tapa skaidrs, ka draudzene vairs ilgi neizturēs. Ja viņas drīz neatradīs izeju, tad Nežēlīgais bruņinieks viņas tomēr vēl noķers.

— Turies, Kaja! — Laura skubināja aizelsušos draudzeni un, pielikdama visus spēkus, stiepa vien tālāk.

Beidzot viņas bija sasniegušas gaiteņa galu. Tomēr, pagriežoties ap stūri, viss atkal izskatījās tāpat kā pirmīt: priekšā stiepās tieši tā pati eja, kurai viņas jau divreiz bija izskrējušas cauri.

Kaja apstājās. Viņa, pilnīgi zaudējusi spēkus, paliecās uz priekšu un atbalstīja rokas pret augšstilbiem. — Nevar būt. Kaut kur taču jābūt izejai!

Arī Lauras elpa bija manāmi paātrinājusies. Domīgi grozīdama galvu, viņa paskatījās draudzenē. — Es arī to nesaprotu. Galu galā mēs taču kaut kā tikām līdz moku kambarim! Un, ja kaut kur tiek iekšā, tad jāvar tikt arī ārā, vai ne?

— Tas būtu loģiski, — Kaja atteica. Bet tad šaubas parādījās arī viņas sejā. — Es tomēr nebrīnītos, ja eja nekad nebeigtos. Pēdējā laikā mēs esam piedzīvojušas daudz ko tādu, kur no loģikas nav ne vēsts, vai ne?

Laura pārsteigta pavērās draudzenē. Tad pamāja. Kajai bija taisnība — protams. Ja nudien kopš laiku pirmsākumiem bija pastāvējusi Zemei paralēla pasaule — un par to vairs nevarēja būt šaubu —, tad tas nozīmēja, ka pasaulē patiesībā valdīja gluži citi likumi, nekā viņām bija licies līdz šim. Pasaule, kas pavērās aiz lietām, ar cilvēka loģiku nebija izprotama, kaur arī daži cilvēki to saprastu. Bet tā nu reiz bija — un tāpēc noteikti varēja pastāvēt arī bezgalīgi gaiteņi.

Šī doma Laurai lika nodrebēt bailēs. Viņa steigšus pagriezās pret draudzeni. — Mums jāiet tālāk, Kaja, mums jātiek ārā no šejienes. Es gan vēl nezinu, kā, bet mums tas jāizdara, citādi būsim dimbā.

Abas meitenes atkal sadevās rokās un joza tālāk. Kaja bija smēlusies jaunus spēkus. Kājas viņai kustējās daudz naskāk, un Laurai radās cerība, ka bēgšana tomēr varētu beigties labi.

Pagriežoties ap nākamo stūri, Laura redzēja, ka cerības bijušas veltas. Viņu bēgšana bija galā. Šaurās ejas vidū stāvēja masīvs stāvs, aizsprostodams viņām ceļu.

28. nodaļa NODEVĪGAIS ZIEDS

kad Atila Morduks ieraudzīja abas meitenes, viņš sadrūma vēl vairāk. Ieraugot šos ļaunuma pilnos vaibstus, Laurai gandrīz vai pārstāja klausīt rokas un kājas.

Protams, meitene noskaitās. To nu gan es varēju iedomāties, ka Morduks ir nostājies tumšo spēku pusē!

Palika tikai viena iespēja, kā izmukt no viņa garajām rokām — vajadzēja griezties apkārt! Bet te arī Atila palēca sāņus un ar tādu ātrumu, kādu Laura no viņa nemūžam nebija gaidījusi, pakampa no sienas dzeloņlodi. Vijīgām kustībām savicinājis slepkavniecisko ieroci ap galvu, viņš to svieda abu meiteņu virzienā!

Laurai nebija daudz laika pārdomām. — Lejā! — viņa iekliedzās un norāva Kaju sev līdzi zemē. Krizdama Laura vēl varēja saklausīt šņākoņu, kad briesmīgais ierocis pārlidoja pāri, gandrīz skardams meitenes.

Tad atskanēja dobjš atsitiens, kam sekoja apspiests sāpju brēciens. Bija dzirdama rīboņa un dārdoņa, it kā zemē būtu nogruvusi akmeņu lavīna, un tad pēkšņi iestājās klusums.

Laura pārsteigta piecēlās kājās un paskatījās apkārt. Saimniecības pārzinis vēl joprojām stāvēja tai pašā vietā, taču viņš raudzījās pāri meitenēm. Ļaunos vaibstus bija izdzēsusi atvieglojuma izteiksme. Laura pagrieza galvu — un tad saprata: Atila Morduks bija viņām izglābis dzīvību.

Tikai dažus metrus aiz viņām zemē gulēja Reimārs fon Rāven-šteins, rokā turēdams iespaidīgo Pauršķaidi. Dzeloņlode bija ietriekusies dziļi viņa pierē. Acīm redzami ierocis bija trāpījis bruņiniekam, nolaizdams viņu no kājām tieši tajā mirklī, kad viņš grasījās izrēķināties ar abām meitenēm.

Un mēs par nepamanījām, ka viņš mums ricis tik tuvu klāt, Laura iedomājās, un viņas ceļgali nodrebēja.

Viņa nesaprata, vai Nežēlīgais bruņinieks ir miris vai tikai ievainots. Pēc visa, kas ar viņu jau bija piedzīvots, Laura drīzāk pieņēma, ka viņam laikam gan neviens un nekas neko nespēja nodarīt. Nebija gan pārāk daudz laika nodoties pārdomām, jo Atila Morduks gāzelēdamies nāca tuvāk.

— Nu gan raisieties prom, žigli! — viņš nepacietīgi uzsauca meitenēm. Paliecies pretī, viņš pastiepa viņām roku. Lāpas gaisma atspoguļojās uz viņa plikā galvvidus, kas laistījās, it kā būtu tikko nopulēts.