Laura un Avanterras noslēpums

Kaja arī bija pamanījusi kameras priekšā stāvam Akmens bruņinieku. Viņa nolēca no gultas un nobijusies ieķērās Laurai rokā. Šaušalu pārņemtas, meitenes stingi blenza uz Nežēlīgo bruņinieku, kurš tās neizlaida no acīm, sekodams ikvienai kustībai.

Pilnīgi negaidīti pavērās viņa akmens lūpas. — Es jums parādīšu, ko manos laikos darīja ar tādām nepaklausīgām skuķēm kā jūs! — viņš sacīja balsī, kas atgādināja rīvēšanu. Tad, abām rokām satvēris režģu durvis, vienā paņēmienā izrāva tās no eņģēm un aizmeta sāņus, it kā tās būtu spalviņas vieglumā. Noteiktiem soliem viņš devās tuvāk meitenēm.

— Nē! Ak, nē! — Laura ievaidējās. Roku rokā ar Kaju, kas bija dzelžaini viņai pieķērusies, meitene kāpās tālāk no bruņinieka, līdz vairs nebija vietas. Viņas varēja tikai atbalstīt muguru pret sienu un trīcot padoties liktenim.

Tad arī Nežēlīgais bruņinieks bija klāt. Viņš sagrāba meitenes ar savām akmens ķetnām, pacēla gaisā kā lelles un iznesa no kameras. Skaļie protesta kliedzieni nesasniedza dzirdīgas ausis, žēlabainā lūgšanās, kam meirenes drīz vien pievērsās, nespēja aizkustināt viņa salto sirdi. Viņš nepielūdzami turēja ciet abas draudzenes un stiepa tās prom.

Lūkass pieklauvēja pie istabas durvīm, taču neviens neatbildēja. Meiteņu istabā nebija dzirdama ne skaņa.

— Laura? — Lūkass nepacietīgi uzsauca un pieklauvēja vēlreiz. — Kļūst tumšs, Laura. Kāpēc jūs neatbildat?

Nesaņēmis atbildi, viņš, ilgi nedomādams, nospieda rokturi. Neaizslēgtās durvis atvērās. Lūkass iegāja iekšā un palika stāvam kā pienaglots. Meiteņu istaba izskatījās tā, it kā tai cauri būtu izgājis tornādo. Drēbju skapju un rakstāmgaldu durvis bija līdz kājai vaļā, un ro saturs bija izkaisīts pa grīdu. Atvilktnes bija izvilktas un acīm redzami izvandītas, pat matrači bija izrauti no gultām. Lai kas arī būtu pārmeklējis šo telpu, viņš savu darbu bija paveicis līdz galam.

Tad Lūkass pamanīja Kajas mobilo telefonu, kas juceklī gulēja uz grīdas. Zēns pieliecās un to pacēla. Ieliekot aparātiņu bikšu kabatā, viņam likās, ka ir saodis pazīstamu smaržu. Iepletis nāsis, viņš ievilka gaisu un paošņāja. Vienīgais, ko viņš pazina, bija smalks muskusa aromāts. Taču zēns tāpat bija pārliecināts, ka tikai Taksas kapeņu smaržā bijs šī nianse. Skolotāja pirms ne pārāk ilga laika bija atradusies šai istabā, un Lūkasam tapa skaidrs: tikai Taksa varēja visu tā izvandīt, varbūt pats Tumšickis viņai bija nācis talkā. Par laimi, viņiem nebūs izdevies neko atrast, jo Lūkass ne mazākajā mērā nešaubījās par to, ko gan viņi bija meklējuši.

Kur gan, ak tu piķis, varēja būt Laura un Kaja?

Lūkass visai aši secināja, ka uz šo jautājumu varēja būt tikai divas saprātīgas atbildes: vai nu Lauru un Kaju bija pārsteiguši un saņēmuši gūstā tumsas aizstāvji, vai arī viņas laikus bija atskārtušas briesmas un bēgušas pie Persija Valjanta vai mis Mērijas. Citādi pilī nebija neviena, kam viņas būtu varējušas uzticēties. Izņemot, protams, Lūkasu pašu — taču iespējams, ka viņas nebija gribējušas pakļaut briesmām viņu un kausu. Tātad viņam vajadzēja atrast Persiju, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Lūkass iznāca no istabas un aizvēra durvis. Pagriezies, viņš piepeši ieraudzīja savā priekšā stāvam Atilu Morduku. Saimniecības pārzinis bija izniris kā no nekurienes un drūmi noraudzījās zēnā.

— Ko tu te meklē, puišel? — viņš vaicāja draudīgā balsī.

Zēns nopētīja īdzīgo plikpauri. Un tieši tagad viņam vajadzēja patrāpīties ceļā, Lūkass klusībā nosodījās. Laurai un Kajai varbūt steidzami vajadzīga palīdzība, un man jāņemas ar šo okšķeri! Bet — kazi, man pateikt, ka viņas abas ir pazudušas?

Lūkass neizlēmīgi raudzījās Atilā Mordukā. Viņš nezināja, ko darīt, jo vienkārši nebija pārliecināts, vai saimniecības pārzinim var uzticēties. Par Arilu gan neviens skolnieks vēl nehija stāstījis neko sliktu, taču lahu arī ne. Vairākums no viņa baidījās. Tas arī bija saprotams, ņemot vērā īdzīgo sejas izteiksmi, ar kādu Morduks allaž klīda apkārt. Vai tiešām uz viņu varēja paļauties tik svarīgā lietā?

Laurai uz brīdi bija radies iespaids, ka pasaule apgriezusies ar kājām gaisā. Tad viņa ievēroja, ka patiesībā tieši viņa karājās virvē ar galvu uz leju. Virve gāja pār trīsi, kas bija piestiprināts pie drūmā moku kambara griestiem. Laura laikam uz mazu brītiņu bija paģībusi, kad Nežēlīgais bruņinieks viņas kājas bija sasējis ar striķi un tad vienā rāvienā pavilcis uz augšu. Citādi viņa nespēja izskaidrot, kā būtu zaudējusi spēju orientēties.

Laura juta, kā galvā saplūst asinis. Dzīslās dunēja un klaudzēja, un deniņos arvien pieauga spiediens. Tomēr viņa piespieda sevi nekrist panikā. Tas būtu ļaunākais, kas varētu notikt. Tad viņa noteikti būtu pagalam — un Kaja arīdzan.