Laura un Avanterras noslēpums

Piepeši viņš izdzirda soļus uz torņa kāpnēm. Paravains tūdaļ pat atskārta, kas meklēja viņa sabiedrību — tā bija Morvena, dziedniece.

Jaunā sieviete iznāca pa durvīm rīra agrīnajā gaismā. Viņa apstājās un samiedza acis, paveroties saulē, kas tai brīdī uzlēca aus-trumos.

Bruņinieks, ne vārda neteicis, viņu vēroja. Skaista, viņš nodomāja. Brīnumskaista — un vēl tik stipra. Daudz stiprāka par mani.

Un patiešām — pēdējās dienās jaunā sieviete vēl ne reizi nebija žēlojusies par savu neizbēgamo likteni. Paravainam gandrīz vai bija radies iespaids, ka Morvenu ne mazākajā mērā neskar tas, ka viņus visus- itin drīz gaidīja gals.

Morvena pielika roku pie pieres, lai aizsegtu acis no žilbinošās gaismas, kamēr pati klusēdama vēroja, kā saule sāk savu ceļojumu pie pamales.

— Pavēro, kā nākas, Morvena, — bruņinieks viņu uzrunāja.

— Ja vien nenotiks brīnums, rad tu sauli redzi uzlecam pēdējo reizi.

Sākumā Morvena neko neatbildēja. Viņa paspēra dažus soļus tuvāk Bultspārnim un maigi noglaudīja ērgļa spalvām klāto galvu. Turklāt viņa mīļi tam uzsmaidīja un iečukstēja ausī dažus vārdus, pateikdamās par Alarika izglābšanu. Tikai tad viņa pagriezās un ar cieņas pilnu nopietnību sejā paskatījās Paravainā.

— Vai esi aizmirsis, ko mums mācījuši jau kopš laiku pirmsākumiem, Paravain? Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, un,

kamēr vien spīd gaisma, tikmēr vel pastav cerība.

Kad Laura uztrūkās no miega, viņa nezināja, kur atrodas. Meitene apjukusi raudzījās vāji apgaismotajā telpā, bet tad pamanīja biezās dzelzs restes un visu atcerējās.

Viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī — jau pāri divpadsmitiem! Ak kungs! Esam nogulējušas visu rītu, neko neuzsākdamas!

Laura žigli piecēlās sēdus, izlīda no segas apakšas un izkāpa no lažiņas. Tad viņa devās pie Kajas un uzpurināja draudzeni no miega.

Draudzene atvēra acis un samiegojusies paskatījās Laurā. — Kas noticis?

— Celties! — Laura atteica. — Brokastis galdā!

To teikusi, viņa norādīja uz mazu koka galdiņu restoto durvju tuvumā. Kamēr viņas bija gulējušas, kāds bija to iestūmis iekšā. Uz galda stāvēja krūze ar ūdeni un divi šķīvji ar maizi, desu un sieru.

— Kas tad to atnesis? — Kaja tuntuļodamās pārsteigti jautāja.

— Nav ne jausmas. Kad es pamodos, ēdamais jau bija uz galda.

Kaja izstaipījās, skaļi nožāvādamās. Tad viņa aizčāpoja pie galdiņa, paņēma maizes riku un uzlika tai biezu desas šķēli.

Meitene jau gribēja nokosties, kad Laura pēkšņi metās viņai klāt un saķēra aiz rokas.

— Labāk ne! — viņa brīdināja.

Kaja pārsteigta skatījās. — Kāpēc tad ne?

— Vai esi jau aizmirsusi, kas noticis ar Persiju un mis Mēriju? Pēc vakariņām pie doktora Tumšicka viņi nogādāti slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar pārtiku!

— Nūjā, — Kaja atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar mums?

— Padomā taču! Kvintuss un Taksa gandrīz vai atzina, ka pielikuši kaut ko viņu ēdienam. Un kas mums var garantēt, ka ar mūsu brokastīm nav izdarīts tas pats?

— Pareizi gan, — Kaja noteica un nopūzdamās nolaida roku ar maizes šķēli. — Žēl, — viņa klusā nožēlā sacīja. — Tu nemaz nevari iedomāties, kā man kurkst vēders. It kā es veselu nedēļu neko nebūtu ēdusi!

— Tu domā, ka man iet citādi? Bet labāk noteikti būtu, ja mēs uzmanītos.

— Labi jau, labi, — Kaja norūca. Sabozusies viņa aiztipināja atpakaļ pie gultas, apsēdās un maķenīt spītīgi paskatījās Laurā.

— Un tālāk? Vai tev ir kāda ideja, kā mums tikt no šejienes laukā?

— Nē. Ne mazākās nojautas.

Laura apsēdās blakus draudzenei, atbalstīja galvu rokās un pūcīgu skatienu raudzījās uz priekšu. Kaut arī viņa Kajai negribēja neko izrādīt, sirdī meitene izjūta bezcerību. Viņai iekšā kāda uzbāzīga balss mēģināja iestāstīt, ka stāvoklis ir bezcerīgs.

Meitenes klusēdamas sēdēja un, domās iegrimušas, raudzījās tumsā. Bija dzirdama tikai lāpu sprakstoņa un kvēpošo liesmu plīvošana. No ārpuses līdz viņām neiespiedās ne mazākā skaņa.

Jau pēc maza brītiņa Kaja vairs nespēja izturēt nomācošo klusumu. Viņa sajuta, kā pieņēmās spēkā mazdūšība, kas kā paralizējošas važas savilkās ap viņas draudzeni. Kaja noklepojās, iegrūda Laurai ar elkoni sānos un mēģināja izspiest cerīgu smaidu. — Neraizējies ne nieka, — viņa uzmundrinoši sacīja.

— Lūkass noteikti ievēros, ka esam pazudušas. Viņš katrā ziņā mūs sameklēs.

Laura papurināja galvu. — Līdz tumsai ne. Es taču viņam teicu, ka mēs visu pēcpusdienu mācīsimies fizikas kontroldarbam un tikai pēc tumsas iestāšanās iesim meklēt burvju vārtus!

— Ak, nē! — Kaja ievaidējās un vīlusies iespēra pa gultas kāju. Gulta viegli sašūpojās. Meitene vēlreiz iespēra pa koka kāju, tad atkal iegrima domās. Taču nākamajā mirklī viņai bija radusies jauna ideja.

— Kā tur bija ar tām īpašajām spējām, par kurām tu stāstīji, Laura? — viņa vaicāja, cerīgi paskatīdamās draudzenē. — Tu jau zini — domu lasīšana, ceļojumi sapnī un telekinēze.