Laura un Avanterras noslēpums

Kaja paskatījās Laurā asarainām acīm. — Man ļoti žēl, — viņa sacīja, apspiezdama šņukstus, — bet viņi mani pārsteidza, un man nebija iespējas tevi brīdināt.

— Būs jau labi! — Laura apskāva draudzeni, maigi noglāstīdama viņai muguru un izspiezdama smaidiņu. — Nebaidies, Kaja, būs jau labi.

Tad viņa pievērsās abiem tumsas atbalstītājiem, bezbailīgi ielūkodamās viņiem sejā. — Ko jūs gribat no mums?

Doktors Tumšickis, kurš pa šo laiku, rokas sakrustojis, nogaidīdams bija atbalstījies pret drēbju skapi, panāca tuvāk Laurai. Viņš nopētīja meiteni ar salto acu neizdibināmo skatienu, ar labo roku pārbraukdams izcilnajam zodam. — Vai tu pati nevari iedomāties, Laura? — viņš glūnīgi vaicāja.

— Bez šaubām! — Lauras sejā ievilkās spīts. — Jūs gribat kausu — ko tad vēl citu? Un varbūt jums nekas nebūs pretim pabeigt to, ko Nežēlīgais bruņinieks nenoveda līdz galam.

Direktors dzēlīgi pasmīnēja un uzjautrināts saskatījās ar matemātikas skolotāju, kas vēl joprojām stāvēja zem lampas. Viņas karmīnsarkanie mati gaismā vizuļoja. — Vai tu saproti, par ko viņa runā, Rebeka? — viņš uzjautrināts vaicāja.

Sieviete rozā tērpā panāca mazliet tuvāk kolēģim. Papurinot galvu, viņas acis meta izsmiekla dzirksteles. — Absssolūti neko, Kvintusss! Siss skuķiss runā tik mīklaini!

Tumšickis vēlreiz pagriezās pret meiteni un uzspēlētā nožēlā noplātīja rokas. — Dzirdi nu, Laura! Mums nav ne mazākās jausmas, ko tu ar to domā. Kā jau es šorīt no rīta paskaidroju, man nav zināms šis noslēpumainais kauss, par kuru tu allaž runā. Un vienīgais bruņinieks, kuru es pazīstu, stāv laukā parkā un ir no granīta, ja nemaldos.

— Beidziet vienreiz spēlēt teātri! — Laura tikai ar pūlēm spēja novaldīt niknumu. — Es taču zinu, kas jums padomā. Jūs atnācāt pēc kausa!

— Man ļoti žēl Laura, bet tu maldies. — Tumšickis papurināja galvu. — Mēs atnācām tikai tāpēc, ka tas ir mūsu pienākums!

Atkal jau tas pats, Laura nodomāja.

— Mēs nespējam, rokas klēpī salikuši, noskatīties, ka jūs naktīs nemitīgi blandāties apkārt, — direktora vietas izpildītājs turpināja, — un kā jūsu sekmes šo piedzīvojumu meklējumu dēļ kļūst arvien sliktākas.

— Bijām krietni nobažījuššiess, kad jūss neparādījāties vessselu nakti, — Rebeka Taksa turpināja ar ironiju piesmirkušā balsī. — Mēss baidījāmiess, ka ar jumss būss noticiss kass nelāgss.

— Par laimi, ne, kā paguvām pārliecināties! — doktors Tumšickis paziņoja. — Tomēr ir vēl kāda maza problēmiņa — jūs gan laikam pašas saprotat, ka esat pārkāpušas skolas iekšējās kārtības noteikumus, vai ne? Un ne jau pirmoreiz, kā mums ir stāstījis Albīns Ellerkings!

Laura ar Kaju zinīgi saskatījās. Viņām bija skaidrs, ka ir izdarījušas pārkāpumu un par to nāksies saņemt sodu. Jautājums tikai, kādu.

Gluži kā uzminējis draudzeņu domas, Tumšickis turpināja.

— Jums noteikti būs zināms, kādu sodu mūsu skolas noteikumi paredz šādos gadījumos. Vai ne, Kaja?

Kaja, ne vārda neteikdama, raudzījās grīdā.

Tad Tumšickis paskatījās Laurā. — Un kā ar tevi? — viņš apvaicājās. — Varbūt vismaz tu zini?

Arī Laura palika atbildi parādā, jo viņai tā bija tikpat maz zināma kā Kajai.

Teatrāli nopūties, skolotājs pagriezās pret kolēģi. — Varbūt tu vari mazliet uzvedināt šīs aizmāršīgās dāmas uz pareizā ceļa? — viņš lūdza, sejā iežogoties rezignācijai.

Pāri Taksas sejai pārslīdēja ļaunprātīgs smaidiņš. — Ar lielāko prieku! Par atkārtotiem smagiem skolas iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem, cik man zināms, ir paredzēts... arests!

Laura sarauca pieri. Arests? Viņa nobrīnījās. Vai tad tas jau sen nebija atcelrs? Viņa gan drīzāk bija rēķinājusies ar piezīmi. Varbūt pat ar ko ļaunāku.

Kvintuss Tumšickis mīklaini pasmaidīja — un tad Laura saprata, ka tik vienkārši viņas sveikā cauri netiks.

— Gluži pareizi, Rebeka, arests, — skolotājs atkārtoja, nenovērsdams acu no Lauras. — Diemžēl mums nekas cits neatliks, kā abas dāmas ietupināt karcerī. Un... — Vienubrīd viņa acis iekvēlojās sarkanas, un elpa kļuva čerkstoša. — Stingra režīma arestā, vismaz uz divdesmit četrām stundām!

Laurai izlauzās izmisuma pilns vaids, viņa neizpratnē raudzījās uz doktoru Tumšicki, kurš izvilka no kabatas astmas zāļu pudelīti un iepūta tās sev mutē. Kvēle acīs bija pazudusi, un viņa piķa melnās acu zīlītes raudzījās skolniecēs dzedri un bez žēlastības.

Laura zināja, ka viņš bija nolēmis savu ideju īstenot, kaut arī soda veids noteikti neatbilda skolas iekšējās kārtības noteikumiem. Jo beigu beigās viņš ar to panāca tieši sev vēlamo — nākamās dienas gaitā Laurai tiks liegta iespēja darboties. Ziemas saulgrieži paies, un viņa nevarēs atrast burvju vārtus un nogādāt kausu uz Avantcrru — ja neatradīs iespēju, kā atbrīvoties no tumsas varas.

Bet tas gan laikam būtu īsts brīnums.