Laura un Avanterras noslēpums

Sekojot Silvas skatienam, Laura beidzot pamanīja to, ko jau sen vajadzēja ievērot, taču bezgalīgajā nogurumā tas bija paslīdējis garām. Grīda kāpņu pakājē bija tīra kā izslaucīta. No sašķaidītā bruņinieka paliekām vairs nebija ne vēsts. Nekā, pat ne niecīgākās drūmsiiņas. Reimāra fon Rāvenšteinā akmeņainās atliekas bija pazudušas un kā zemē iekritušas.

Ak, nē! Laura izbijusies sarāvās. Kā tas varēja būt? Vai kāds pa šo laiku bija aizvācis akmens lauskas? Tas diez kā vis nebija iespējams,

un tāpēc pastāvēja tikai viens ticams izskaidrojums — Reimārs fon Rāvenšteins kādā brīnumainā veidā bija atguvis sākotnējo izskatu un pats saviem spēkiem pazudis no šķietamās bojāejas vietas!

Laura tūdaļ iedomājās par Kaju — ja jau Nežēlīgais bruņinieks atkal bija atdzīvojies, tad viņa pirmais gājiens noteikti bija uz viņas istabu — un tādā gadījumā Kajai draudēja vislielākās briesmas.

Dzīvības briesmas.

Laura metās skriet, cik ātri vien spēja. Bez elpas viņa laidās augšup pa kāpnēm, pārlēkdama diviem, trim pakāpieniem uzreiz. Iegriezdamās gaitenī, kas veda uz viņas istabu, meitene jau pa ga-balu varēja redzēt, ka pa durvjapakšu spīd gaisma.

Slikta zīme! Kaja taču bija tik nogurusi, ka noteikti uzreiz būtu likusies gulēt un nodzēsusi gaismu.

Taču varbūt viņa tikai gaidīja draudzeni, kārodama uzzināt, vai tā nogādājusi drošībā Apskaidrības kausu un kā tas izdevies? Vai ari Nežēlīgais bruņinieks viņu pieveicis, aizvilcis no istabas un aizmirsis aiz sevis nodzēst gaismu? Sī doma bija tik neizturama, ka Laura vēl pielika soli.

— Kaja! — viņa kliedza, jozdama pa gaiteni. — Kaja!

Laura atrāva durvis, metās istabā — un apstājās kā zemē

iemieta. Draudzenes gulta bija tukša, taču istabas vidū stāvēja Rebeka Taksa un ironiski smīnēja prerim Laurai.

— Labvakar, Laura Leandere, — tumsas piekritēja iešņāca meitenei sejā sveicienu. — Ļoti priecājoss tevi beidzot ieraudzīt!

Laura apjukusi noskatījās skolotājā. Tad viņa izdzirda sev blakus slāpētas skaņas. Laura pagrieza galvu un ieraudzīja draudzeni pie drēbju skapja. Kvintuss Tumšickis bija viņu sagrābis savās varenajās rokās un ar kreiso plaukstu aizspiedis muri. Rud-matainā meitene ķepurojās un pretojās visiem spēkiem, taču nespēja izvairīties no skolotāja tvēriena.

Laura apsviedās apkārt, gribēdama aši izmukt pa atvērtajām durvīm. Taču istabas durvis aizcirtās, kā rēga rokas vadītas, atslēga šņirkstēdama pagriezās slēdzenē — un Laurai tapa skaidrs, ka vairs nav kur sprukt.

26. nodala ŽURKAS

Durvju iečīkstēšanās izrāva Paravainu no miega. Bruņinieks steigšus pietrūkās sēdus un apjucis pavērās visapkārt — un tikai tad ieraudzīja, ka sēž uz krēsla pie apaļā galda troņa zālē. Nogurums hija izrādījies stiprāks par viņa raizēm, un tā viņš laikam bija iemidzis, bažīgu sirdi gaidīdams, līdz Morvena izstāstīs, kā klājas viņu pavēlniekam.

Dziedniece iznāca no guļamkambara un pavērās Paravainā ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Saskatījusi bruņinieka acīs cerību, viņa apstājās un nolaida skatienu. Pār seju viņai pārslīdēja ēna. Tad jaunā sieviete novērsās, piegāja pie loga un, ne vārda neteikusi, raudzījās ārā naktī.

Paravains atmeta visas cerības. Viņš strauji piecēlās, piebiedrojās Morvenai pie loga, un arī viņa skatiens nemierīgi klejoja pa tumsu, kas bija nolaidusies pāri plakankalnei. Abi nesarunādamies stāvēja blakus, līdz bruņinieks vairs nespēja izturēt mokošo klusumu.

— Kā viņam iet?

Morvena tik tikko dzirdami nopūtās. — Viņš iegrimis nāvei līdzīgā miegā, un ar viņu vairs nevar sazināties. Manas zāles un ārstniecības augi vairs nelīdz.

Bruņinieks bezcerīgi pašūpoja galvu. — Vēl tikai viena diena! Mums palikusi tikai viena vienīga diena un viena vienīga nakts! Un nav ne mazākās zīmes, ka Apskaidrības kauss līdz tam būs atrasts.

Viņa skatiens uzmeklēja jaunās sievietes acis.

— Vai zini, ko tas nozīmē, Morvena?

— Jā. Elizions nomirs, un mūs visus aprīs iznīcība.

Viņa aprāvās, un klusēja arī Paravains. Zāli atdzīvināja tikai malkas šķilu sprakstēšana kamīnā. Dziedniece un Baltais Bruņinieks cieši blakus stāvēja pie loga un stingi vēroja plakankalni, virs kuras debesīs mirdzēja abi mēneši. Tie izskatījās blāvi, gluži kā pāri tiem būtu nolaidies tumšs plīvurs.

Plakankalni gandrīz pilnībā sedza bieza melnās miglas kārta. Tālīnās ainavas vairs nebija redzamas — ne Trūdu purvs austrumos, ne Pūķu kalni dienvidos, ne Čukstumežs rietumos. To vietā valdīja tikai tumšā nebūtība. Nevilksies pārāk ilgi, līdz melnā migla un mūžīgā tumsa sasniegs arī Blāzmoraldas mūrus un aprīs Grāla pili.

Laura lēnām pagriezās un ieskatījās Kvintusam Tumšickim acīs. Direktora vietnieks vēl joprojām raudzījās uz durvīm. Tad viņa sasprindzinātā sejas izteiksme atslāba. Atbildot Lauras pārmērošajam skatienam, viņš augstprātīgi pasmīnēja. Piepeši viņš atlaida dzelžaino tvērienu un pagrūda Kaju. Meitene zaudēja līdzsvaru un uzģeņģerēja virsū Laurai. Žigli uztverdama Kaju, Laura palīdzēja draudzenei izvairīties no kritiena.