Laura un Avanterras noslēpums

To teicis, Tumšickis izplūda dārdošos smieklos, kuriem tūdaļ pievienojās Taksa. Tad abi skolotāji pazuda pagraba ejā, ko šaudīgās lāpu liesmas gremdēja drūmā krēslā. Viņu smiekli vēl ilgu laiku atbalsojās meitenēm ausīs.

Laura drebēdama noslīga uz lažas. Viņa vairs nespēja savaldīt asaras. Vai visas bailes, visi pūliņi, ko viņa bija izturējusi, būtu izrādījušies veltīgi? Tagad viņa hija atradusi kausu — un tomēr nespēja to nogādāt Avanterrā. Tas nehija godīgi! Vai tiešām ļaunums gūs virsroku?

Laura iedomājās tēvu. Kaut tētis man varētu palīdzēt! Es patiešām mēģināju visu — un tagad varu tikai padoties.

Padoties?

“Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies,” tētis hija teicis. Laura izšņauca degunu. Viņa nomierinājās un izlēma pārbaudīt, kāds izskatās krēslainais karceris.

— Kā tu domā, vai šeit ir peles? — Kaja apmulsusi vaicāja. Viņa vēl nekad nehija redzējusi Lauru tā raudam.

— Es nezinu, Kaja, — meitene šņukstēja. To, ka viņai tas likās vairāk nekā iespējams, Laura labāk noklusēja. Citādi Kaja naktī neaizvērtu ne acu. Draudzene izskatījās tikpat sašļukusi kā viņa pati.

Kaja pārgurusi jautāja: — Un ko mēs tagad darīsim?

— Gulēsim, — Laura apātiski atteica, tostarp viņa jau bija saņēmusies. — Tas ir vienīgais, ko mēs šobrīd varam darīt. Esmu tik nogurusi, ka nespēju vairs pat skaidri domāt. Un rīr no rīta, kad būsim izgulējušās, padomāsim, kā tikt ārā.

— Vai ru tiešām tici, ka tas ir iespējams?

— Protams, — Laura atbildēja, klusi nožāvādamās. — Iespēja pastāv vienmēr, kamēr vien cilvēks nav atteicies no cerības.

Viņa izstiepās uz savas lažiņas un apsedzās ar segu. Kaja darīja tāpat.

Par laimi, meitenēm mugurā vēl joprojām bija biezās jakas, ko viņas bija apvilkušas pirms vairākām stundām, dodoties Reimāra dārgumu krātuves meklējumos, tā ka nejaukais aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajā cietumā, viņām gandrīz gāja secen. Jau pēc maza brītiņa miegs abas bija pievārējis. Pazemes karcerī skanēja tikai krākšana, kas pārmāca veiklo kājiņu dipoņu, kuras šaudījās pār akmens grīdu.

Pie debesīm atausa saule, un uz vecākās no senajām planētām sākās ziemas saulgriežu diena. Bruņinieks Paravains stāvēja Grāla pils lielajā tornī, ļaudams skatienam klīst pār apkārtni. Taču, lai kurai debespusei viņš arī pievērstos, kādreizējās Avanterras ainavas vairs nebija saskatāmas. Zeme līdz apvārsnim bija ietīta biezā melnajā miglā, un no miglas jūras rēgojās vairs tikai Blāzmoraldas mūri un to robotās malas.

Pāri mītu pasaulei bija nolaidies kapa klusums. Nebija dzirdama ne skaņa. Ne vēja pūsmiņas un ne putna, kas iečiviņi ātos. Gandrīz vai likās, ka Mūžīgā Iznīcība Avanterrā jau ir uzvarējusi.

Jaunais bruņinieks nopūtās. Lūk, tādas ir beigas, viņš nodomāja. Protams, viņš zināja, ka viņiem atlikusi vēl vesela diena un vesela nakts, un atlikušajā laikā vēl bija iespējams novērst draudošo likteni. Taču kopš tā laika, kad pie viņa bi ja atgriezusies ēna un izstāstījusi, kā tai veicies uz Cilvēkzvaigznes, viņš zināja, ka izredžu uz glābiņu tikpat kā vairs nav. Kālab gan lolot cerības, ja vairs nebija ne sīkākā iegansta to darīt?

Visbriesmīgākais šobrīd bija tas, ka viņiem pretim nebija nostājies pretinieks ar miesu un asinīm, kam varētu aizšķērsot ceļu, lai to apturētu. Iznīcība bija neuzvarama, jo tā pieņēmās stiprumā tikai un vienīgi no Eliziona zūdošajiem spēkiem. Cik dzīvības enerģijas zaudēja Gaismas glabātājs, tikpat daudz pieauga iznīcības vara. Viņam, Paravainam, un baltajiem bruņiniekiem bi ja saistītas rokas. Viņiem bija lemts sēdēt dīkā un tikai gaidīt, līdz viņus aprīs mūžīgā nebūtība.

Piepeši bruņinieks gaisā sadzirdēja šalkoņu. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja lidojam ērgli Bultspārni, kas tuvojās svīstošajās rīta debesīs. Gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs, spārnus izpletis, planēja šurp un nosēdās Paravaina priekšā uz mūra malas. Tad viņš izgrūda žēlabainu kliedzienu un pavērās Paravainā ar stingru skatienu.

Jaunais bruņinieks tūdaļ pat saprata ziņu, ko ērglis vēlējās viņam nodot: viņam kopā ar pārējiem baltajiem bruņiniekiem vajadzēja doties uz Laiku ieleju aiz Pērkoņkalniem. Jo tur, Bultspārņa dzimtenē, pēc pirmā saules stara izveidojās burvju vārti, kas Avanterru saistīja ar Cilvēkzvaigzni. Tāpat kā katros no gada četriem saulgriežu svētkiem kopš laiku pirmsākumiem. Iestājoties naktij, tie atvērsies, un tad Apskaidrības kausu būs iespējams atvest atpakaļ uz Avanterru. Kaut gan melnā migla tostarp uz Avanterras bija izpletusies it visur, Grāla pili un Laiku ieleju tā vēl nebija skārusi, jo šais vietās gaismas vara vēl nebija zudusi. Tomēr rit, lecot saulei, tā kritīs arī tur. Un, kaut arī Paravaina cerības bija zudušas, viņš sekos vārtu aicinājumam un kopā ar saviem baltajiem bruņiniekiem gaidīs tur kausa nesēju, līdz tie atkal aizdarīsies — un šoreiz uz visiem laikiem. Jo viņš bija pārliecināts, ka neatnāks neviens, kas viņam varētu nodot Apskaidrības kausu.

Bruņinieks juta ledaino aukstumu, kas dvesa pretī no miglas. Drīz vien tā izpletīsies pa visu planētu un Visumu, sastindzinādama visu dzīvo.