Laura un Avanterras noslēpums

Kad aiz meitenēm aizvērās kameras restotās durvis, Laura zaudēja pēdējo cerības dzirkstelīti. Viņai gan nebija īstas jēgas, kur tieši atrodas šis bezlogu cietums, taču iekšējā balss uzreiz paskaidroja, ka šajā drūmajā ķurķī viņas noteikti neviens neatradīs. Pirms atvešanas šurp doktors Tumšickis meitenēm bija aizsējis acis. Kaut arī Laura it neko nespēja ieraudzīt, viņa bija mēģinājusi iegaumēt ceļu, pa kuru viņi bija gājuši. Tomēr jau pēc maza brītiņa meitene pilnīgi bija zaudējusi orientāciju. Vienīgais, ko viņa droši zināja, bija tas, ka viņām vajadzēja atrasties pils pagraba velvēs. Viņi bija devušies lejup vienu kāpņu posmu pēc otra un rad izstaigājuši gandrīz nebeidzamus gaiteņus, līdz doktors Tumšickis beidzot bija draudzenēm noņēmis pārsējus no acīm un iegrūdis pazemes cietumā.

Telpa, ko apgaismoja tikai divas lāpas, bija mitra un auksta, varbūt kādus piecus reiz sešus metrus liela. Vienīgās mēbeles bija divas guļamās lažas no skabargainiem dēļiem, uz kurām bija uzklātas raupjas segas. Sienas bija mūrētas no rupji tēstiem akmeņiem un tik biezas, ka cauri tām neizspiestos pat skaļākie palīgā saucieni. Restes, kas cietumu atdalīja no gaiteņa, bija izgatavotas no pamatīgiem dzelzs stieņiem. Tie bija gandrīz rokas dilba resnumā, un laikam pat Portaks ar savu milža spēku tos nejaudātu saliekt. Arī durvis, kuras doktors Tumšickis tūdaļ aizslēdza, lika aizmirst domu par bēgšanu.

Direktora vietas izpildītājs izvilka lielo atslēgu un, manāmi uzjautrināts, caur režģi noraudzījās meitenēs. — Man nudien ļoti žēl, ka jums nāksies ziemas saulgriežu dienu pavadīt šajā neviesmīlīgajā vietiņā, — viņš sacīja ar gandrīz neslēptu ironiju. — Diemžēl jūs man neatstājāt citu izvēli!

Laura nostājās aiz restēm un veltīja doktoram Tumšickim negantus skatienus. — Tikai nepriecājieties par agru! — viņa uzsauca. — Mis Mērija un Persijs ieraudzīs, ka mūsu nav, un sāks meklēt. Un garantēju, ka viņi mūs no šejienes dabūs ārā!

Uzrunātais tikai ņirdzīgi pasmīnēja un pievērsās Rebekai Taksai, kura stāvēja blakus. — Kā tev liekas, Rebeka? — viņš, klusi iespurgdamies, apvaicājās. — Vai atstāt viņām cerību, vai labāk pateikt uzreiz?

— Domāju, labāk izsstāsstīssim uzreiz, — nožūžoja rozā tērptā sieviete. — Tad viņass vismaz sapratīss, kur nonākušass.

Viņa pagriezās pret abām meitenēm un ar neīstu smaidiņu uzlūkoja tās caur režģiem. — Man ļoti žžēl, Laura, — viņa nošņācās, — bet baidoss, ka tevi pārņēmušši liktenīgi maldi. Diemžēl mumss nācāss jūssu drauguss pirmss pāriss ssstundām nogādāt sslimnīcā. Ārssti konsstatēja ssaindēššanoss ar pārtiku!

Doktors Tumšickis pašūpoja galvu un teatrāli nopūtās. — Njā, man gandrīz vai šķiet, ka viņi būs ko nelabu ieēduši!

— Ieēduši ko nelabu? — Laura brīnījās. — Viņi taču abi bija uzaicināti pie jums va... — Meitene aprāvās pusvārdā, jo piepeši viņai kļuva skaidrs, kāds īsti bija Persija un Mērijas slimības iemesls. — Nožēlojamais draņķis! Riebīgā ragana! — viņa iekliedzās nevarīgās dusmās. — Jūs viņiem abiem kaut ko piejaucāt ēdienam — varbūt vispār tikai tāpēc viņus arī ielūdzāt!

Skolotājs neatbildēja. Taču Laura arī tāpat zināja, ka viņas aizdomas bija pareizas. Taksas seja pārvērtās atbaidošā grimasē, un mazu brītiņu Laurai šķita, ka skolotājai uz galvas matu vietā, snaikstot mēles, bija savijušās kāds ducis čūskiņu.

Laurai pār muguru noskrēja aukstas tirpas. Piepeši viņai kļuva trakoti auksti, un viņa iebāza roku jakas kabatā — un sataustīja tur mobilo telefonu. Meitenē acumirklī radās jauna cerība. Vēl nekas nebija zudis, jo pa tālruni viņa varēs kādu pasaukt palīgā.

Laura iekšēji uzgavilēja un neapzināti pasmaidīja.

— Laura! — Tumšicka balsij bija griezīgs tonis. Viņš stingri nopētīja Lauru. Taksa, paliekusies uz viņa pusi, kaut ko iečukstēja ausī.

— Jā.⁷ — Laura pavaicāja.

Tumšickis piemiedza acis. — Kas tev kabatā?

— Ēēē, — Laura novilka. — Ēēē... nekas.

— Viņa melo! — matemātikas skolotāja naidīgi iešņācās.

— Vai man viņu pārmeklēt?

— Nevajag. — Kvintuss atkal pievērsās Laurai. — Vai tu neizņemtu rokas no kabatām?

Laura zināja, ka pretoties nebija jēgas. Ja viņa nepaklausīs, viņš piespiedīs ar varu. Tā nu viņa izvilka rokas no jakas kabatām.

Doktors Tumšickis uzmeta Lauras jakai aizplīvurotu skatienu, un jau nākamajā brīdī viņa sajuta, kā tālrunis sakustas. Tas izslīdēja no jakas kabatas un cauri istabai un režģiem aizpeldēja pie tumsas aizstāvja, kurš to satvēra un iebāza mēteļa kabatā.

Riebeklis! Nožēlojamais draņķis!

— Novēlu jums abām arlabunakti! — Dr. Kvintuss Tumšickis uz atvadām paironizēja. — Un nebaidieties ne nieka — rīt pēc piecelšanās noteikti liksim jums atnest brokastis. Beigu beigās mūsu aizgādībā jums nekā nedrīkst trūkt!

Viņš pakāra atslēgu uz āķa pie gaiteņa pretējās sienas un vēlreiz pienāca pie skolotājas. — Mums arī vajadzētu pāris stundiņu pagulēt, Rebeka, — viņš ierosināja, — lai rītdienu varētu sākt mierīgi un svaigiem spēkiem. Es, raugi, esmu pārliecināts, ka ziemas saulgrieži izrādīsies gluži īpaša diena, ko mēs visi nekad neaizmirsīsim!