Laura un Avanterras noslēpums

Bruņinieks jau bija labu gabaliņu nogājis, kad zēns viņu pasauca vēlreiz: — Ēē... kungs!

Paravains pārsteigts pagriezās. — Jā?

— Vai es varēšu jūs rīt pavadīt uz burvju vārtiem? Jūs taču noteikti jāsit uz vārtiem.

Bruņinieks bija pārsteigts par jautājumu, un viņa seja kļuva domīga.

Alariks lūdzoši noraudzījās baltajā bruņiniekā. — Lūdzu, kungs!

Paravains vēl domāja, bet tad pamāja. — Nu labi, tu esi pelnījis atalgojumu.

— Pateicos, kungs! — Zēns staroja pār visu seju.

— Bet tikai ar tādu noteikumu, ka atkal daudzmaz būsi uz kājām, — bruņinieks piebilda, iekams aizsteidzās prom pavisam.

Alienora, galvu grozīdama, noraudzījās brālī. — Tu esi vienkārši nelabojams, Alarik. Tas taču būs pārāk grūti! —Taču, ieraudzījusi priecīgo satraukumu zēna sejā, viņa atskārta, ka visi iebildumi būs veltīgi. — Ej uz savu kambari, — viņa sacīja ar vieglu rezignāciju. — Es tev sagatavošu spēka dziru, kas tev dos jaunus enerģiju!

Pirmajā stāvā Laura apstājās un nedroši paskatījās uz Reimāra fon Rāvenšteina atliekām, kas bija izkaisītas pie kāpņu pamatnes. Viņa neapzināti piespieda sev ciešāk klāt kausu. Tā vien šķita, ka viņa baidītos, ka bruņinieks vēl tagad spētu to atņemt. Akmens tēls bija sašķīdis tik daudzās drumstalās, ka atlūzas gandrīz vai nebija iespējams identificēt ar "kādu ķermeņa daļu. Laura tikai spēja pazīt bruņinieka labo roku. Rādītājs un zeltnesis bija nolūzuši un gulēja uz grīdas gandrīz divu metru attālumā.

Laura norija siekalas. Cik vien viņa spēja atcerēties, Nežēlīgais bruņinieks viņā bija iedvesis bailes, un pieminekļa priekšā viņu allaž bija skārusi draudu ēna. Varbūt viņa vienmēr bija manījusi, ka viņš bija tumsas spēku piekritējs un viens no viņas ienaidniekiem.

Un tomēr — Laura jutās satriekta, ka viņš ņēmis tik nelāgu galu, un viņu neviļus pārņēma tāda kā līdzjūtība pret gabalos

sašķīdušo Reimāru fon Rāvenšteinu. Strauji novērsusies, viņa apmeta lielu līkumu ap drumslu kaudzi un aizsteidzās uz zēnu istabu pusi.

Tikko Laura bija nozudusi pa kāpnēm, nolauztais bruņinieka rādītājpirksts sāka raustīties. Tas saliecās un gabaliņu palīda uz priekšu, it kā tajā vēl būru saglabājusies kāda kripatiņa dzīvības. Arī zeltnesis pakustējās. Vispirms tas tik tikko jaušami nodrebēja, tad priekšējā falanga gandrīz nemanāmi saliecās, līdz netīrais pirksta nags noskrapstēja pret akmens grīdu. Nolauztie pirksti kus-tējās kā pēc slepenas komandas. Neredzama spēka vadīti, tie kā resni tārpi mērķtiecīgi līda uz labās rokas atlieku pusi — un tā vien izskatījās, it kā tie gribētu pieaugt atpakaļ.

Lūkass, galīgi samiegojies, atvēra durvis un pārsteigts uzlūkoja māsu, kas stāvēja durvju priekšā ar kausu rokā. — Kas noticis?

Laura pastūma viņu sāņus, steigšus iemetās istabā un aizvēra durvis.

— Pasaki taču, kas noticis! — zēns saniknots iesaucās. — Kāpēc tu kausu nenes uz savu istabu?

Laurai nekas cits neatlika kā brālim izstāstīt par Nežēlīgā bruņinieka uzbrukumu. Viņš klausījās, neticīgi brīnīdamies.

— Tas tak nevar būt! — viņš bez elpas izgrūda. — Tas taču nozīmētu, ka tumšie spēki zina par mūsu šodienas pasākumu!

— Es arī tieši tāpat domāju, — Laura lielā nopietnībā atbildēja. — Man gan pilnīgi nav skaidrs, kā viņi to ir uzzinājuši. Bet, lai kā arī būtu, viņi katrā ziņā rīkojušies diezgan rafinēti.

Lūkass, saraucis pieri, viņā paskatījās. — Kā tā?

— Vienkārši. Lai mūsos iedvestu drošības sajūtu, doktors Tumšickis ielūdza vakariņās Persiju un mis Mēriju. Viņiem vajadzēja domāt, ka Tumšickim un Taksai nav ne mazāko aizdomu, un tāpēc viņi arī ļāva mums rīkoties bez kādiem drošības pasākumiem.

— Tev taisnība. Kamēr viņi kā svētie sēdēja pie vakariņu galda, spēlēdami laipnos saimniekus, iekšēji abi noteikti cerēja, ka mēs būsim uzdūrušies uz mietiem tajā bedrē.

— Tieši tā! Un drošības pēc viņi vēl uzsūtīja Nežēlīgo bruņinieku. Gadījumam, ja mēs pretēji gaidītajam spētu izvairīties no lamatām un tomēr atrastu kausu. Kaut arī ar to viņi noteikti nebija rēķinājušies.

Iedomājoties par tumsas piekritēju ļauni viltīgo plānu, Lauru pēkšņi pārņēma niknums. Pulss viņai paātrinājās, un seja sadrūma.

— Tie ķēmi ir bīstamāki, nekā es biju iedomājies, — Lūkass domīgi konstatēja. — Ar viņiem patiešām nevar dzīt jokus!

— Tikko pamanīji? — māsa atteica. Dusmu dēļ viņas balss izklausījās neierasti sarkastiska. — Tāpēc man likās prātīgāk paslēpt kausu tavā istabā. Rīt no rīta, pamanījuši, kas noticis ar Reimāru fon Rāvenšteinu, viņi taisīsies meklēt kausu — un noteikti sāks ar mūsu istabu!

— Izklausās loģiāli; bet uzreiz pēc tam nāks paskatīties pie manis!

Laura apmulsusi paskatījās brālī. — Tev atkal taisnība, — viņa

noteica. — Vajag atrast citu slēptuvi!

— Nevajag! — Lūkass pakratīja galvu un nosmīkņāja.

— Bet — tu taču pats sacīji —

— Pagaidi taču! — Lūkass pārtrauca māsu. Viņš piecēlās un piegāja pie skapja. Atslēdzis durvis, viņš izvilka daļu drēbju un ielika tās gultā.

Laura vēroja Lūkasu, pieri saraukusi. — Un kas tur sanāks, kad būs gatavs?