Laura un Avanterras noslēpums

Taču no dārgumiem, ko Reimārs fon Rāvenšteins it kā bija salaupījis krusta karā, nebija ne vēsts. Nelūgtajiem ciemiņiem lampiņu gaismā pretim rēgojās tukšas nišas, tā ka Lūkass jau pēc īsa brītiņa izpauda savu vilšanos.

— Ak tu tētīt! — viņš novaidējās. — Un to vēl sauc par dārgumu krātuvi!

Arī Laura bija jūtami vīlusies. — Izskatās, ka visi nav ļāvušies sevi apvest ap stūri ar viltoto plānu! — viņa nosprieda. — Acīmredzot vairākums dārgumu zagļu bijuši gudrāki, nekā Reimāra arhitektiņš varēja iedomāties.

— Un ko tad, ja tādu dārgumu vispār nav bijis? — iebilda Kaja. — Tas taču arī ir iespējams, vai ne?

— Iespējams jau ir gan, bet pārāk loģiāli neizklausās, — Lūkass teica. — Ir zināms, ka Reimārs fon Rāvenšteins licis izbūvēt dārgumu krātuvi tikai pēc atgriešanās no otrā krusta kara. Un tam vispār nebūtu bijis jēgas, ja viņš nebūtu ieguvis dārgumus, ko gribētu pasargāt no zagļiem, vai ne?

Šai brīdī Laurai izlauzās skaņa, kas liecināja par neizmērojamu izbrīnu. — Re nu! — viņa satraukti iekliedzās.

Kaja un Lūkas pārsteigti palūkojās draudzenē, kas kā zemē iemieta stāvēja dārgumu kameras vidū un kā noburta raudzījās vienā stūrī.

— Paskatieties! — viņa bijīgi izdvesa.

Lūkass un Kaja pavērās tai virzienā, ko norādīja Lauras lukturīša stars, un tad arī viņi ieraudzīja — kauss.

Liels kauss.

Izskatījās tieši tāpat kā Grāla viltojums kapenēs. Kaut arī nolikts tumšā nišā, zelta trauks lukturīšu gaismā laistījās un mirdzēja rik krāšņi, it kā atrastos visspožākajos saules staros. Smaragdi un rubīni, ar kuriem tas bija nosēts, dzirkstīja tik koši, it kā cenzdamies cits citu pārspēt.

— Apskaidrības kauss, — Laura godbijīgi pačukstēja. — Beidzot — beidzot mēs to esam atraduši!

Draugi gavilēdami apskāvās. Prieka uzplūdu pārņemti, viņi dārgumu krātuvē uzgrieza riņķa deju un no atvieglojuma smējās pilnā kaklā.

Lauru pārņēma nekad iepriekš nepiedzīvota laimes sajūta.

Pārmaiņus sametās te karsti, te auksti, un domas virpuļoja galvā kā aptrakušas. Beidzot viņa bija ieguvusi Apskaidrības kausu, kur atradās dzīvības ūdens! Pirmais svarīgais solis ceļā uz viņas uzdevumu bija veikts. Ar šo eliksīru varēja izdziedēt Gaismas glabātāju. Viss būs labi — un profesors Austrums būs dzīvotājs.

Tagad tikai vajadzēja atrast burvju vārtus — un vēlreiz būs novērsta mūžīgās iznīcības uzvara.

Kauss bija daudz smagāks, nekā Laura bija gaidījusi. Viņas rokas drebēja no lielā svara, uzmanīgi to stiepjot caur tumšo kāpņu telpu uz savu istabu. Baiļodamās, ka viņas kāds varētu atklāt, meitenes nebija uzdrošinājušās ieslēgt hallē gaismu. Protams, viņi bija izdzēsuši visas pēdas, kas liecināja par naksnīgo pasākumu, slepenās durvis atkal aizvēruši un gleznu pakāruši atpakaļ savā vietā.

Laura tik klusu, cik vien iespējams, slīdēja augšup pa pakāpieniem, nespēdama nolaist acis no kausa savās rokās. Zelta vāks neturējās pārāk cieši un pie katra soļa klusi iešķindējās. Dzīvības ūdens šļakstēja pret trauka sienām. Laura nebija uzdrošinājusies noņemt vāku un paskatīties iekšā. Tas jau līdzinātos svētuma zaimošanai, turklāt viņa baidījās izliet vērtīgo šķidrumu.

Kaja gāja blakus Laurai, arī nespēdama atraut skatienu no kausa.

Un tā abas meitenes nepamanīja ēnu cilvēka augumā, kas izlīda no slēpņa un nesteidzīgi viņām sekoja. Tā gan neizmantoja kāpnes, bet bez trokšņa slīdēja augšup pa sienu.

Piepeši Laura apstājās, pielieca galvu un ieklausījās.

— Kas ir? — Kaja vaicāja, tramīgi paskatīdamies draudzenē.

— Man likās, es dzirdēju troksni.

— Troksni? Kādu troksni?

— Nezinu. Varbūt es tikai pārklausījos.

Meitenes devās tālāk. Sasniegušas ceturto stāvu, viņas iegriezās garajā gaitenī, kas veda uz viņu istabu.

— Uzmanies, slieksnis! — Kaja pēkšņi brīdināja ar aizsmakušu čukstu. — Zinu jau, zinu, — Laura nošņāca un cilāja kājas, skatienu nenovērsdama no kausa. Viņa pat neredzēja baiso bruņinieku ietērpu aprises, kas rēgojās pretim no tumšajām nišām. Kajai turpretim noskrēja aukstas tirpas pār kauliem, ieraugot spokainos stāvus.

Meitenes bija pieveikušas apmēram pusi no ceļa, kad atskanēja dunoši soļi. Viņas pārsteigtas apstājās un saskatījās.

— Kas tur ir? — Kaja bailīgi nočukstēja, kamēr dunoņa nenovēršami tuvojās.

Laura tikai neziņā paraustīja plecus.

Soļi kļuva arvien skaļāki, grīda zem Lauras kājām vibrēja. Tai pašā mirklī gaiteņa galā parādījās tumšs stāvs — akmenī kaltais Nežēlīgais bruņinieks!

25. nodaļa NEŽĒLĪGĀ BRUŅINIEKA UZBRUKUMS

Neticami! — Kaja sastinga aiz šausmām, ieraudzīdama bruņinieku. Viņš taisnā ceļā platiem soļiem brida uz meiteņu pusi. Pie sāniem bija piekārts Pauršķaidis, viņa varenais zobens. Reimārs fon Rāvenšteins nenovērsa skatienu no Lauras, it kā gribētu viņu caururbt ar savām dzeļošajām akmens acīm. Kajai turpretim viņš neveltīja ne mazāko uzmanību.

Laura sastinga.

Akmens vīrs savilka pelēko seju ņirdzīgā smīnā. Labā roka satvēra Pauršķaiža rokturi un izrāva zobenu no maksts.

Kaja satvēra Lauru aiz rokas. — Laižamies!