Laura un Avanterras noslēpums

Laura jau pagriezās uz bēgšanu, kad ievēroja sev aiz muguras ēnu. Bezķermeņa būtne, stalti izslējusies, stāvēja tieši aiz viņas, it kā gribēdama pasargāt no aizmugures. Laura manīja, ka visas bailes pazuda, kā ar roku atņemtas. Viņu caurstrāvoja agrāk vēl neiepazīta spēka un paļāvības sajūta, un mirkli vēlāk meitene zināja, ka nekādā ziņā nelaidīsies lapās un nepametīs kausu likteņa varā.

Laura rāmi papurināja galvu, raudzīdamās pretim Nežēlīgajam bruņiniekam, kas nenovēršami* tuvojās. — Mums nav izredžu, Kaja, — viņa sacīja. — Kauss skrienot mūs aizkavēs, un mēs tikai izlaistīsim dzīvības ūdeni!

— B... be... bet... — Kaja stostījās, — viņš mūs nogalinās!

Laura neatbildēja, jo noslēpumainā ēna, kas viņu it kā aizsargāja, piepeši sakustējās. Gaistošā parādība ieslīdēja tuvīnajā nišā aiz izstādītajām bruņām. Un meitene saprata.

Nežēlīgais bruņinieks atradās tikai dažus soļus no Lauras, kad viņa pārsteigtajai Kajai iespieda rokās kausu. — Uzmani, kā nākas! — Laura lika draudzenei pie sirds, palēca sāņus un paķēra zobenu, kas karājās pie sāniem nišā izliktajam metāla tēlam. Viņa aši izrāva smago ieroci no maksts un izstiepa to pretim uzbrucējam.

Bija arī pēdējais laiks, jo tūlīt pat pret neaso asmeni, ko gadu simteņos bija pārklājusi rūsa, atsitās pirmais bruņinieka cirtiens. Asmenim saduroties ar asmeni, uzšķīlās dzirksteles. Lauras roku caurstrāvoja spalgas sāpes. Cirtiena spēks bija tik liels, ka viņai uz brīdi šķita — salauzta rokas locītava. Pauršķaidis atkal iemirdzējās, un Laurai vēlreiz palaimējās atsist triecienu. Viņa gribēja uzbrukt pati, bet par to nebija ko domāt. Zobens bija daudz smagāks nekā tlorete, pie kuras viņa bija pieradusi. Viņai nācās to turēt ar abām rokām, pieliekot visus spēkus, lai spētu pavirzīt uz vēlamo pusi, atvairot bruņinieka triecienus.

Reimārs fon Rāvenšteins uzbruka nesavaldīgā niknumā. Viņa akmens acis nežēlīgi raudzījās Laurā, kamēr pats spēcīgiem zobena cirtieniem trenca meiteni. Viņa nespēja pārliecinoši pretoties akmens vīra uzbrukumiem un arvien vairāk kāpās atpakaļ.

Ēna neatlaidīgi turējās Lauras pusē, raču neiejaucās. Bet var-būt tā vispār nevarēja viņai palīdzēt?

Šķira, ka Nežēlīgais bruņinieks arī bija pamanījis ēnas klātbūtni. Laiku pa laikam viņš veltīja tai mežonīgu zobena cirtienu. Kaut arī ierocis it kā pāršķēla noslēpumaino parādību, tas laikam nespēja tai nodarīt neko ļaunu. Bruņinieks arī drīz vien likās mierā un visu uzmanību veltīja Laurai.

Lauras spēki izsīka. Viņai tikai ar vislielākajām pūlēm izdevās pacelt smago ieroci un atvairīt pretinieka triecienus. Nežēlīgais bruņinieks viņu arvien tālāk atspieda atpakaļ. Zobena cirtieni bira pār meiteni kā krusa, un viņai izdevās izvairīties par arvien niecīgāku tiesu. Piepeši Laura atradās ar muguru pret kāpņu telpas margām. Tālāk viņa vairs nevarēja atkāpties.

Viņa bija lamatās.

Pretinieka pelēkajai sejai pārslīdēja stindzinošs smaids — un nākamajā brīdī viņš cirta ar brutālu spēku. Sāpes, kas caurstrāvoja Lauras plaukstu locītavas un dilbus, viņai gandrīz laupīja samaņu.

Aprūsējušais zobens tika izrauts viņai no rokām. Tas, gaisā griezdamies, iegāzās kāpņu telpas dziļumos, kur, skaļi šķindēdams, nokrita uz akmens grīdas.

Nežēlīgais bruņinieks uz mirkli apstājās. Bez žēlastības viņš nopētīja meiteni, kas dreboša un bezpalīdzīga stāvēja viņa priekšā. Viņa acis meta zibeņus, un savilktie lūpu kaktiņi atgādināja smaidu. Tad viņš pacēla Pauršķaidi izšķirīgajam cirtienam.

Laura neizsakāmās šausmās raudzījās uz aso ieroci, kas kā bendes cirvis šūpojās viņai virs galvas.

Bruņinieks pavēra lūpas, un no akmens rīkles izlauzās mežonīga, drausma skaņa. Kāpņu telpā atbalsojās kliedziens, kāds citkārt bija dzirdēts tikai no trakāko šausmu filmu monstriem, kad Reimārs spēra ašu soli uz Lauras pusi, cirtienā nošvīkstinādams zobenu.

Taču šķita, ka meitene to vien bija gaidījusi, jo tai pašā mirklī viņa saliecās un kā dejojoša malduguntiņa pasviedās sāņus. Pauršķaidis trāpīja tukšumā — un cirtiena inerce pārsvieda Reimāru fon Rāvenšteinu pāri margām, tā ka viņš, skaļi ieaurodamies, iegāzās tukšumā.

Ar neiedomājamu rībienu bruņinieks sašķīda uz lielās halles akmens flīzēm. Laura aizvēra acis un aizbāza ausis, jo nevarēja ciest sprādzienu un plīšanas troksni.

Kad viņa atrāva rokas no ausīm, bija iestājies gandrīz vai miers. Varēja dzirdēt tikai aizripojošo atlūzu kluso graboņu, līdz beidzot viss pilnīgi apklusa.

Laura aizelsusies tvēra pēc gaisa. Tad viņa atvēra acis, piecēlās un beidzot uzdrošinājās paskatīties kāpņu šahtā.

Akmens bruņinieks bija sašķīdis simtos mazu gabaliņu, kas bija izkaisīti kāpņu pakājē, noklādami grīdu. Gandrīz neviena ķermeņa daļa nebija palikusi vesela. Rumpis un locekļi bija saplīsuši neskaitāmos fragmentos, arī ķiveres aizsargātā galva bija pārlūzusi uz pusēm. Pat varenais Pauršķaidis bija sašķēlies vairākos gabalos.