Laura un Avanterras noslēpums

Lūkass ciest nevarēja savas māsas seržanta toni. Iespītējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nekustējās ne no vietas. Turklāt slepenībā viņš juta, ka Laura hija tikusi uz pareizajām pēdām. Bet vienalga! Viņam vienkārši krira uz nerviem, ka māsa viņu komandē te pa labi, te pa kreisi.

Kaja nošķobījās uz viņa pusi, uzrāpās otra krēsla, satvēra rāmi un palīdzēja Laurai noņemt gleznu no sienas. Tā bija pasmaga.

— Uzmanies, lū... — Laura vēl gribēja brīdināt draudzeni, bet bija jau par vēlu — glezna izslīdēja Kajai no rokām un gāzās zemē.

— Skaties taču! — Lūkass iekliedzās. Viņš pašāva rokas uz priekšu un pieturēja gleznu — zibenīga reakcija, kas pēdējā mirklī glāba situāciju, tā ka glezna nenogāzās uz cieto akmens plākšņu grīdas, uz kuras noteikti būtu stipri cietusi.

— Ak! — Kaja noteica un savilka vainīgu sejas izteiksmi.

— Piedod!

Laura neko neatbildēja un mēmi raudzījās gleznā. Kas būtu noticis ar Silvu, ja glezna būtu sabojāta, viņai pēkšņi ienāca prātā. Un ar melno vilku?

Tomēr nemiers, kas viņu bija pārņēmis, izklīdināja šīs domas jau nākamajā elpas vilcienā. Līdzko viņi bija gleznu pabīdījuši sāņus, rā Laura, kājas iepletusi, nostājās pie tukšās sienas un uzmanīgi nopētīja aptēstos akmens blokus, no kuriem tā bija veidota. Vietā, kur bija piekārta glezna, akmeņi bija gaišāki nekā citur. No pirmā acu uzmetiena nebija saskatāms nekas neparasts, bet tad Laura tomēr ieraudzīja.

— Jā! — viņa triumfējoši iesaucās un savicināja dūrē savilkto roku.

— Kas tad ir? — Lūkass gribēja zināt.

— Re — paskaties taču!

Laura norādīja uz akmeni sienā, kas atradās tieši pa vidu gleznas aizsegtajai vietai. Un Lūkass arī ieraudzīja: akmens vidū bija iekalts Tempļa bruņinieku zīmogs. Labi, ja divus centimetrus diametrā, toties skaidri redzams.

Laura veikli piestūma zem akmens krēslu, uzkāpa uz tā un ar īkšķi spēcīgi uzspieda uz zīmoga. Jau nākamajā mirklī izrādījās, ka viņas aizdomas bijušas pareizas — tāpat kā kapenēs pēkšņi atskanēja dunoņa un dārdoņa. Tā nāca arvien tuvāk un pieauga skaļumā. Izklausījās, ir kā šurp lēnām ripotu smaga boulinga bumba. Kad troksnis bija pienācis gluži tuvu, mūra gabals kā neredzamas rokas pagrūsts pavirzījās uz iekšu, sienā pavērās šaura sprauga, atsegdama skatienu uz līkumainu eju, kas draugiem glūnēja pretim no tumsas.

Laura uzreiz noprata, kas tas ir, un aiz priekiem skaļi iekliedzās. Beidzot viņi bija atklājuši ieeju Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārgumu krātuvē!

Ar atvieglotu izteiksmi sejā viņa pievērsās draugiem: — Uz priekšu — ejam!

Jau pēc dažiem mirkļiem trijotne bija pazudusi ejā.

Rāvenšteinas parks bija gluži izmiris. Naksnīgajās debesīs bija savilkušies biezi mākoņi, kas aizklāja mēnesi. Neviena nebija, skanēja tikai vēja auri, kura brāzmās locījās kailie koki un krūmi. Te piepeši mākoņu sega pašķīrās, mēness stars atrada ceļu uz zemi, un parkā bija redzama savāda parādība — pa grants celiņu līda ēna.

Ēna cilvēka augumā.

Savādā būtne bez skaņas kustējās pa ceļu, kas no parka veda uz pils ieeju. Tā izskatījās gluži kā stalta vīrieša ēna — tikai šis vīrietis gan tuvumā nebija redzams. Drīzāk gan šķita, ka ceļā būtu devusies ēna bez īpašnieka.

Iekams ēna izgāja no parka, tā uz brīdi aizkavējās un pavērās visapkārt. Tad žigli šķērsoja pils pagalmu, salīkusi piesteidzās pie atklātajām kāpnēm un bez sīkākā troksnīša uzlīda augšup pa pakāpieniem.

Ieejas priekšā tā pieslējās stāvus. Apstājusies tā noskatījās uz varenajām durvīm, un tā vien šķita, ka ēna būtu pārsteigta atrazdama tās aizvērtas. Tad paskatījās visapkārt — vismaz galvas aprises, kas izcēlās uz ieejas fona, radīja šādu iespaidu. Pēc brītiņa likās, ka tā ir atradusi meklēto. Ēna pagāja sāņus no ieejas un sāka līst augšup pa sienu. Tā kustējās bez jebkādas piepūles, un, kaut arī mūri klāja kupla efeja, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.

Ēnas aprises virzījās uz logu trešajā stāvā, kura augšdaļa bija vaļā. Jau pēc dažiem mirkļiem tā bija sasniegusi mērķi. Ēna ieslīdēja pa šauro atvērumu un mazliet vēlāk pazuda ēkas iekšpusē.

Portaks, kurš atkal bija kļuvis par kolonnu, novērsa skatienu no loga. Viņš acīm redzami bija vērojis noslēpumaino notikumu, jo viņa sejā bija lasāms izbrīns un apmulsums.

Ieejas hallē ēna aizlīda gar mūri. Ieraudzījusi pie sienas pieslieto gleznu, tā apstājās. Tad atklāja slepenās ejas atvērumu, kas veda uz dārgumu krātuvi, un žigli metās turp. Izskatījās jau, ka ēna tajā pazudīs, tomēr tā pārdomāja. Apgriezusies tā palīda zem kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna augšējiem stāviem. Nu tā gandrīz pilnībā saplūda ar tumsu, un tikai nakts dzīvnieka asais skatiens vēl būtu atklājis, ka tur slepus vēro savāda būtne. Tā stāvēja gluži rāmi un gaidīja.

Laura, Lūkass un Kaja bez kādiem starpgadījumiem bija tikuši līdz dārgumu krātuvei. Kad viņi, pētīdami telpu, izgaismoja to ar kabatas lukturīšu gaismas kūļiem, draugi pamanīja, ka tā bija apmēram tikpat liela kā kapa kamera. Tāpat kā kapenēs, arī šeit sienās bija izveidotas daudzas nišas.