Читаем Laura un Avanterras noslēpums полностью

Laura gandrīz vai neticīgi noraudzījās uz drupu kaudzi. Beidzot novērsusi skatienu, viņa ievēroja, ka trīc pie visām miesām. Ceļgali hija kā no vates. Meitenes seja hija noplūdusi sviedriem, no kuriem sūrstēja acis. Sāpes plaukstu locītavās dūrās viņas miesā kā nokaitēti ērkšķi. Piepeši viņai vēlreiz ienāca prātā ēna. Taču, lai kā arī viņa meklēja visapkārt, tā hija pazudusi bez vēsts.

Toties viņai vilcinādamās tuvojās Kaja. No draudzenes vasar-raibumainās sejas bija pazudis sārtums, un acīs vēl joprojām bija lasāmas šausmas par briesmīgo notikumu, ko viņai nupat nācās bezpalīdzīgi novērot. Viņa likās pilnīgi aizmirsusi, ka vēl joprojām ir cieši apkampusi Apskaidrības kausu. Ar mulsu smaidu viņa pievērsās draudzenei. — Vai ar tevi viss kārtībā, Laura? — viņa klusi vaicāja.

— Domāju gan. — Bet tad Lauras piere saraucās. —Jocīgi, — viņa prātoja. — Kā gan tas bruņinieks varēja zinār, ka mums ir kauss?

— Kā tā?

— Padomā taču — tā nevar būt sagadīšanās, ka tas tips parādījās tieši tagad. Ja nebūtu meklējušas kausu, mēs jau sen būtu gultā un gulētu.

— Izklausās loģiāli, tā teiktu Lūkass, — draudzene viņai piekrita. — Kaut arī tas nepavisam nav loģiski, ka piemineklis pēkšņi var atdzīvoties. Taču, kopš šodien iepazinos ar Portaku, mani vispār nekas vairs nepārsteidz.

— Varu iedomāties! — Laura pasmaidīja. — Bet tā nav nekāda atbilde uz manu jautājumu. Kā Nežēlīgais bruņinieks vispār varēja zināt, ka mēs tieši šodien meklējam kausu?

Kaja neziņā piepūta vaigus. — Nav ne jausmas! Varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Iesim beidzot uz istabu, Laura. Es esmu pārgurusi līdz nāvei.

Viņa jau grasījās iet, taču Laura viņu atturēja. — Domāju, ka tā nav pārāk laba ideja, — viņa sacīja un izņēma draudzenei no rokām kausu. — Ej vien, es tūlīt nākšu!

Kaja pārsteigta noskatījās. Viņai nebija ne mazākās nojautas, kas Laurai padomā. Taču viņa hija pārāk nogurusi, lai uzdotu jautājumus. Žāvādamās viņa pagriezās un aizčāpoja istabas virzienā.

Turpretim Laura aši metās uz kāpnēm.

— Alarik! Alarik! — Alienora, skaļi saukdama, māja pretī brālim, kurš kopā ar Silvānu iejāja pa Grāla pils lielajiem vārtiem un devās uz galvenās ēkas ieeju. Meitene steidzās viņam pretī pāri pils pagalmam.

Bučmūlis jau bija izsprucis no viņas tvēriena un, satraukti un priecīgi brēkdams, aizsvūpojās pie saimnieka un nolaidās zēnam tieši rokās. Notika sirdi plosoša sasveicināšanās. Alariks glāstīja savu mīluli un piekļāva to sev cieši klāt, bet Bučmūlis smilkstēja un pīkstēja, laizīdams zēnam rokas un vaigus.

Beidzot arī Alienora bija tikusi līdz jātniekiem. Silvāns un Alariks izkāpa no segliem un veda zirgus pavadā.

Meitene, neiedomājami laimīga, apskāva brāli. — Es tā priecājos, ka ru pārradies! — viņa iečukstēja tam ausī, iekams palaida vaļā. — Tu noteikti esi pārcietis ko šausmīgu!

Alariks nedroši pasmaidīja. — Nu, tik rraki nemaz nebija! — viņš sacīja un atmeta ar roku. Turklāt viņš izskatījās vienkārši briesmīgi. Izstīdzējušais zēns bijā ieģērbts pārāk lielās vīriešu drānās. Ap galvu viņam hija asiņains pārsējs, vaigos vaļējas brūces, un acis iegrimušas sejā, kas no pārguruma bija tapusi pelēka. Viņš viegli grīļojās un tik tikko spēja noturēties uz kājām.

Alienora žigli aplika viņam roku, gribēdama atbalstīt, taču Alariks noraidīja māsas palīdzību. — Paldies, būs jau labi.

— Kā nu vēlies. — Alienoras balss skanēja vīlusies, taču prieks par brāļa atgriešanos ātri vien guva virsroku. Pateicīgi smaidīdama, viņa tagad pievērsās meža skrējējam. — Pat nezinu, kā tev kādreiz spēšu atlīdzināt, Silvān.

— Par to nav vērts runāt! — Vīrs ar neskūto bārdu plati nosmīkņāja. Vēja un lietus ārdētajā sejā staroja zilas acis. — Es taču nevarēju pieļaut, ka Alariks viens pats pieveic harpiju! — Viņš sirsnīgi iesmējās un tad pagriezās pret zēnu. — Atstāj poniju man, Alarik, es par to parūpēšos!

Alariks viņam atdeva pavadu un mīļi paplikšķināja pa sāniem bērītim, iekams Silvāns aizveda zirgus.

— Stāsti taču — kas notika? — Alienora patlaban iztaujāja brāli, kad pienāca bruņinieks Paravains.

Kā jau ieročnesējam klājas, Alariks gribēja viņa priekšā palocīties, taču bruņinieks viņu atturēja.

— Būs jau labi, — viņš sacīja un sasveicinādamies uzsita uz pleca. — Priecājos tevi redzēt, Alarik! No tavas puses tas bija ļoti drosmīgi — un ļoti vieglprātīgi!

Alariks nolieca galvu un klusēja.

— Zinu, ka tu gribēji tikai to labāko mums visiem, — Paravains nopietnā balsī turpināja, — ber arī vislielākajā nelaimē katrai darbībai jābūt labi pārdomātai. Akla centība tikai nāk par ļaunu, un labi gribēts diemžēl nav tas pats, kas labi darīts! Liec to aiz auss nākotnei, Alarik!

Bet tad bruņinieks draudzīgi pasmaidīja. Viņš vēlreiz uzsita zēnam uz pleca. —Tu patiešām esi izrādījis lielu drosmi, visu cieņu!

Zēns pacēla galvu un pateicīgi atbildēja bruņinieka smaidam.

— Bet tagad ātri liecies gultā! — Paravains sacīja, balsī ieskanoties rotaļīgai stingrībai. — Tev jāizguļas, lai atgūtu spēkus. Māsa tev izvārīs tēju!

Atvadoties viņš draudzīgi iedunkāja Alariku, laipni pamāja Alienorai un devās prom.

Перейти на страницу:

Похожие книги