Laura un Avanterras noslēpums

— Turi mani stingri! — Lūkass pavēlēja Kajai, nolika malā lampiņu un izstiepās guļus uz grīdas. Kamēr rudmate viņu satvēra aiz bikšu jostas, lai tādējādi nodrošinātu, viņš, cik tālu spēdams, ieliecās bedrē un pastiepa māsai pretim rokas. — Dod roku, Laura!

Laura piepeši manīja, ka zūd spēki. Pirksti sāpēja, jo nelielā mūra izciļņa šķautņainie akmeņi arvien dziļāk griezās maigajā ādā.

— Es nevaru, — viņa izspieda, piepūlē sēkdama.

— Vari gan, vari! — Lūkass'kliedza. — Dod roku!

Laura mēģināja atbrīvot labo roku un satvert brāļa plaukstu. Taču brīdī, kad viņa labo roku atlaida no pārkares, kreisā noslīdēja gabaliņu zemāk. Visu svaru tagad turēja tikai pirkstu galiņi. Slepkavnieciskie dzelzs mieti draudīgi slējās pretim bedres dibenā, un nāves bailēs Laurai tā vien šķita, ka tie pastiepjas arvien garāki un smailāki.

— Roku, Laura! — Lūkass vēlreiz iesaucās. — Dod man roku! Vismaz mēģini, johaidī!

Laura smagi elpoja. Seja bija izķēmota no bailēm un sasprindzinājuma. Viņa apkopoja visus palikušos spēkus un pastiepa zēnam pretī labo roku. Centimetru pa centimetram meitene tuvojās glābjošajam tvērienam. Vēl tikai mazu gabaliņu, un Lūkass to varēs saķert. Pēdējā izmisīgajā piepūlē Laura pasniedzās pretim Lūkasam — bet tad pirksti paslīdēja un viņa pazaudēja atbalstu.

— Nēēē! — Lūkass panikā mežonīgi iebļāvās un metās uz priekšu — un viņam patiešām izdevās nogrābt māsu aiz vienas rokas, iekams Laura vēl nebija iegāzusies bezdibenī. Viņas ķermeņa svara inerce novilka zēnu gabaliņu līdzi, un, kaut arī Kaja Lūkasu turēja visiem spēkiem, viņa nespēja neko darīt, lai viņi arvien tālāk neslīdētu bedrē. Tuklā meitene izmisīgi pretojās lielajam slogam, kas tagad turējās viņas rokās. Taču viņi abi vienkārši bija pārāk smagi. Kaja nevarēja noturēt Lauru un Lūkasu. Viņas kājas uz smilšainās grīdas zaudēja atbalstu, un tā zēns šļūca arvien dziļāk. Viņš jau bija pazudis bedrē līdz pat jostasvietai, un Kajai piepeši nācās pieņemt briesmīgu lēmumu: ja viņa turpinās turēt Lūkasu, tad viņš ar Lauru meiteni ievilks bezdibenī, un viņi visi kopā uzkritīs asinskārajiem dzelzs mietiem. Ja viņa palaidīs zēnu vaļā, Laura un Lūkass būs neglābjami pagalam.

Kaja drudžaini meklēja izeju, slīdēdama arvien ruvāk nāvi nesošās bedres malai. Svars, kas viņu vilka, kļuva arvien lielāks, un, pieaugot izbailēm, viņa atskārta, ka glābiņa vairs nav. Ne viņai, ne Laurai, ne Lūkasam.

Cauri ir, viņa saprata, domām strādājot šaušalīgi skaidri. Viss ir beigts un pagalam!

Viņa aizvēra acis. Taču skaļa čirksroņa atkal lika tās atvērt. Pār viņu bija pārliecies milzonīgs stāvs. Portaks! Viņa stiprās rokas drosmīgā tvērienā saķēra Lūkasu aiz bikšu dibena un bez kādām pūlēm izvilka viņu ar Lauru no bedres, it kā abi būtu rotaļlietiņas.

Portaks pat nebija aizelsies, kad nosēdināja Lauru un Lūkasu zemē blakus Kajai un uzmeta viņiem pārmetošu skatienu: — Kas gan jums bij’ padomā, ka lēcāt tieši caurumā?

Bērniem sejā bija lasāms atvieglojums. Viņi dziļi ieelpoja, apjukuši saskatījās un pieslējās kājās. Lūkass purināja no apģērba putekļus, bet Laura pateicīgi pavērās milzī. — Paldies, Portak! — viņa klusi nomurmināja. — Liels paldies. Tu mums izglābi dzīvību.

Milzenis saviebās, apgriezās apkārt, aizstampāja līdz gružu kaudzei un izvilka no drupām garu baļķi. Pasitis to padusē tik viegli kā spalviņu, viņš atgriezās pie bedres un pārmeta to pāri alkatīgajam dziļumam. Divas, trīs reizes uzsizdams ar roku, viņš pārbaudīja laipas stabilitāti.

— Mans ceļš tam pāri nevedīs, jo citād’ baļķis salūzīs, — viņš paziņoja. To teicis, viņš pakāpās maliņā.

Laura apmulsusi noklepojās. Viņa zināja, ka bija milzim pateicību parādā. Bez viņa mēs tagad jau būtu auksti, viņa nomākti nodomāja.

Portaks sabozies viņā noskatījās. — Jel aši ceļā dodieties, un kausu atrast raugieties! — viņš norūca.

— Jā, jā, protams, — Laura steigšus apsolīja. Iekams uzlikt kāju uz baļķa, meitene vēlreiz pievērsās savam dzīvības glābējam.

— Vēlreiz liels paldies, Portak!

Taču milzis tikai atmeta ar roku un aizgāja smagiem soļiem.

Tikai pēc mirkļa Laura, Lūkass un Kaja jau stāvēja kailas klints sienas priekšā. Tālāk nevarēja tikt ne soli. Neizmērojami vīlušies, draugi saskatījās.

— Ai, nē! — Kaja nopūtās. — Nevar būt!

Arī Lūkass neticīgi kratīja galvu. — Pēc plāna te taču vajadzētu būt ieejai, vai ne?

Laura izvilka no labatas celtnes plānu, atlocīja to un uzspīdināja kabatas lukturīti rasējumam. Lūkasam bija taisnība: skats no augšas rādīja, ka rieši tai vietā, kur viņi patlaban stāvēja, vajadzēja atrasties ieejai Reimāra slepenajā dārgumu krātuvē. Un te tev nu bija — priekšā slējās kaila klints.

Tas nevarēja būt! Viņi rūpīgi izklaudzināja visu sienu, lai pārbaudītu, vai aiz tās neslēpjas kāds iedobums vai slepena atvere, taču šaubas drīz vien izdzisa — viņi stāvēja vienlaidus klints priekšā. No dārgumu krātuves nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura pirmā saprata, ko tas nozīmē. — Viņi mūs apveduši ap stūri, — meitene noteica, izskatīdamās kā ar ūdeni apliets pūdelis.