Laura un Avanterras noslēpums

Laurai prātā bija rikai šis mezgls. Viņa nedzirdēja, kā Kajas sāpju kliedzieni pārvērtās žēlos kunkstos un Nežēlīgais bruņinieks saskaitās vēl vairāk un pagrieza ratu. Kajas ķermenis, nostiepts līdz beidzamajam, šūpojās virs sola, un to bija pārņēmušas nekontrolējamas trīsas. Un bruņinieks atkal ķērās pie rata.

Nekas no tā visa nenonāca līdz Lauras apziņai. Visas viņas domas bija saplūdušas ar mezglu. Atraisies, viņa tam pavēlēja, Atraisies un atbrīvojies no sloga!

Likās jau, ka Lauras pūliņiem nebūs panākumu, kad mezgls tomēr atsējās. Dažas reizes noraustījies, tas atraisījās un nākamajā brīdī kroņlukturis ar neiedomājamu sparu nogāzās zemē. Virve, skaļi nošvīkstēdama, pārlidoja pāri trīsim pie griestiem. Nežēlīgais bruņinieks izbijies paskatījās augšup. Ieraudzījis gaismekli, kas grasījās krist, viņš gribēja mesties sāņus, bet bija jau par vēlu. Nākamajā acumirklī viņam pa galvu trāpīja milzu smagums. Akmens Reimārs kā zibens ķerts nogāzās zemē, un kroņlukturis rībēdams viņu apraka.

Kaja kliedza kā prātu zaudējusi. Sāpēs un neizmērojamajās bailēs viņa nebija atskārtusi, kas notiek apkārt.

— Nomierinies, Kaja, nomierinies! — Laura mēģināja balsij piešķirt pārliecības pieskaņu. — Lūdzu, nomierinies, viss būs labi.

Tad viņa sāka šūpoties. Svārstīdamās šurpu turpu, viņa beidzot spēja saķert virvi, pie kuras bija piesieta. Meitene veikli uzvilkās pa to uz augšu un jau pēc dažiem mirkļiem varēja atraisīt mezglu pie kājām. Pēc tam bija tīrais nieks atbrīvot draudzeni no briesmīgajiem pārbaudījumiem uz moku sola.

Kaja pārlaimīga metās viņai ap kaklu. — Paldies, Laura, — viņa stostījās. — Tu man izglābi dzīvību.

Laura nodūra acis. Neraugoties uz veiksmīgo glābšanas pasākumu, viņai tomēr bija netīra sirdsapziņa. —Tas bija mazākais, ko es tavā labā varēju darīr, — viņa sacīja, cieši apskaudama Kaju.

— Beigu beigās es pati tevi iegrūdu dzīvības briesmās! Ja es tevi nebūtu ievilkusi šai padarīšanā, tev viss būtu aiztaupīts!

Kaja atraisījās no draudzenes rokām. — Muļķības! — viņa iebilda. Asaru klātajā sejā jau bija manāma spīts, kad viņa sāka masēt notirpušās roku locītavas un nobrāztās potītes. — Tāpēc jau ir draugi, Laura, lai pie viņiem varētu vērsties, kad kādu vajag palīgā! Turklāt...

Viņa apklusa, jo aizmugurē piepeši bija dzirdama apslāpēta stenēšana. Meitenes apgriezās apkārt un izbijušās noskatījās uz kroņlukturi, kurš gandrīz vai pilnībā sedza Nežēlīgo bruņinieku. Bija redzamas tikai kājas un labā roka. Dzelzs gredzens ar kaltajiem svečturiem bija saliecies līkumā. Lielākā daļa sveču bija izbirušas no turekļiem un krītot pārlūzušas. Dažas no tām, izkaisītas pa grīdu vai uz bruņinieka akmens stāva, vēl joprojām dega. Pāri Reimāra granīta ķermenim, kas gandrīz vai nebija bojāts, plūda mazi karsta vaska strautiņi. Cik meitenes varēja ieraudzīt, atlūzuši bija rikai labās rokas zeltnesis un rādītājpirksts, kas gulēja dažus centimetrus nostāk.

Zem kroņluktura vēlreiz atskanēja kluss vaids. Acīmredzot Reimārs fon Rāvenšteins pēc kāda brīža grasījās atgūt samaņu. Tad abi nolūzušie pirksti noraustījās. Tie saliecās, un kā noslēpumaina spēka vadīti, pierāpoja pie rokas.

Kaja kā paralizēta raudzījās lienošajos pirkstos.

Arī Laura šokā nespēja ne pakustēties. Viņai pār muguru noskrēja auksti šermuļi un šķita, ka uz galvas ieperinājies skudru pūznis, kamēr pati kā apburta noskatījās, kā bruņinieka zeltnesis un rādītājpirksts atkal savienojās ar roku. Reimārs kā iemēģinādams savilka labo roku dūrē. Pirksti klausīja, it kā nekad nebūtu nolūzuši. Bruņinieks apmierināti nokremšķinājās un piecēlās sēdus.

Beidzot Laura atguvās. Projām, viņu caurstrāvoja doma. Ātrāk projāin! — Nāc taču! — Viņa piegrūda Kajai, kas vēl joprojām stāvēja blakus kā pārakmeņojusies, un aizrāva viņu prom.

Par laimi, Reimārs fon Rāvenšteins, iestiepdams iekšā abas meitenes, bija atstājis vaļā moku kambara metāla durvis, un tā Laura un Kaja bez kādām pūlēm izkļuva ārā no spīdzināšanas telpas.

Draudzenes nokļuva garā, velvētā ejā. Tā bija šaura, un to vāji apgaismoja lāpas, kas attāli viena no otras bija iestiprinātas pie sienām kaltos turētājos. Kamēr meitenes, rokās sadevušās, skrēja prom, Laura raustīgajā gaismā ievēroja, ka pie sienām bija sakārts vesels lērums senu ieroču: spoži zobeni, dzelzs šķēpi un mirdzošas āvas. Netrūka pat dzeloņložu ar asinskāriem dzelkšņiem. Izskatījās, ka pils teritorija, kurā viņas atradās, agrāk bija bijusi arsenāls.

— Vai tev ir kāda nojauta, kā mēs tiksim laukā no šejienes? — Kaja elsa. Viņai trūka elpas, un Laurai ar šausmām nācās konstatēt, ka draudzene jau palēnināja soli.

— Nē, ne mazākās, — viņa atteica. — Bet, ja skriesim uz priekšu, tad kaut kur jau būs izeja!