Laura un Avanterras noslēpums

Laura satvēra pasniegto roku, uztrausās augšā un tad palīdzēja arī Kajai. Nopurinādama putekļus no apģērba, viņa pavērās plikpaurī lielām acīm. — Vai... tu ari esi viens no mūsējiem? — viņa neticīgi pavaicāja.

Atila pacēla kuplās uzacis un izskatījās manāmi apvainots.

— Un kā tad tu domāji? — viņš norūca.

— Tad tas laikam biji tu, kas mani pēdējās dienās visu laiku vēroja, vai ne?

— Skaidrs, ka es. Kādam jau arī bija jāskatās, lai tev nenotiek nekas slikts.

Laura piepūta vaigus. — Nekas slikts? — Viņa sašutusi iesprauda rokas sānos. — Nekas slikts, tu saki? Un kā tu nosauktu to, ko mēs šonakt...

— Bļem — bļem — bļem! Nāciet vienreiz, vai arī gribat te palikt kā pielīmētas? — To teicis, saimniecības pārzinis pagriezās un aizlīgojās uz īsajām kājelēm. Laura un Kaja paspēja tikai pārmīt ašu skatienu, iekams sekoja viņam.

Atilas smagnējā pīles gaita izrādījās visai maldinoša. Viņš tika uz priekšu daudz ātrāk, nekā izskatījās, un draudzenēm nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.

Kolīdz viņi bija pagriezušies ap nākamo stūri, Atila Morduks apstājās un pastūma sāņus viegli izvirzītu mūrakmeni. Pavērās slepenas durvis, aiz kurām rēgojās vītņotas akmens kāpnes.

Morduks norādīja uz kāpnēm. — Tās ved uz pils pagalmu! — viņš sacīja. Tad veikli izņēma no turekļa lāpu un iespieda Laurai rokā. — Pasteidzieties, laika vairs nav daudz!

Laura iegāja tumšajā kāpņu ailē un ar lāpu izgaismoja ceļu augšup. Gliemežveida spirāle šķita vijamies bezgala tālu, līdz iz-zuda tumsā. Laura piebikstīja Kajai, kas izbijusies stāvēja viņai līdzās. — Nāc, — viņa sacīja, uzlika kāju uz apakšējā pakāpiena un sagatavojās ilgam kāpienam. Kaja sekoja viņai. Pēc dažiem pakāpieniem Laura vēlreiz apstājās un pagriezās pret saimniecības pārzini. — Paldies. Liels paldies!

Arilas seja satumsa. — Ejiet taču vienreiz! — viņš steidzināja. — Ātri!

Tai pašā mirklī ejā atskanēja troksnis, un tālīnajā lāpu gaismā parādījās granītpelēks stāvs — Reimārs fon Rāvenšteins!

Atila steigšus paķēra no sienas āvu, saniknoti iekliegdamies:

— Taisieties jel, ka tiekat!

Laura un Kaja panikā steidzās augšup pa kāpnēm. Viņas vēl dzirdēja, kā aiz muguras aizdarījās durvis, rad no dzīlēm neatskanēja vairs ne skaņas. Tikai viņu pašu soļi atbalsojās kāpņu telpā, kas likās nekad nebeidzamies.

Kad viņas pēdīgi bija nokļuvušas augšā, Laurai šķita, ka aiz muguras palikuši krietni vairāk nekā tūkstoš pakāpienu. Lāpa uzliesmoja un nodzisa. Pēdējā atspīdumā vēl varēja saskatīt šauras dzelzs durtiņas, kas veda uz pagalmu.

Kad meitenes iznāca ārā, viņām pretim uzvilnīja ledains nakts gaiss. Valdīja spēcīgs sals, un zeme bija sasalusi akmens cieta. Klajās debesīs virs pils spīdēja pilnmēness, apmirdzēdams ēkas ar sidrabainu gaismu.

Laura neviļus apstājās. Mēness gaisma bija piedzīvojusi savādas pārmaiņas, kļūdama spožāka un starojošāka. Bet varbūt viņa maldījās. Pēc daudzajām stundām, ko viņas bija pavadījušas pils pagrabā, Laurai, iespējams, ikviena gaisma būtu likusies starojoša. Un tomēr — mēness šai naktī spīdēja gluži īpaši. Turklāt gaiss atkal oda pēc sniega — pilnīgi nešaubīgi.

— Ko tu vēl gaidi? — Kajas nepacietīgā balss Lauru izrāva no pārdomām. — Mēs taču steidzamies, vai ne?

Un kā vēl viņas steidzās!

Lūkasam no sirds nokrita gluži vai vesela akmeņu lavīna, kad abas meitenes iebrāzās viņa istabā. — Kāda laime! — viņš atviegloti iesaucās. — Atila patiešām jūs atrada?

— Atila? — Laura brīnījās. — Tad tu viņu atsūtīji mūs meklēt?

Lūkass pamāja. Atvērdams drēbju skapi un paraudzīdams slēptuvi, viņš pastāstīja meitenēm, kā bija saticis Arilu un uzlūkojis viņu ar aizdomām. Tās bija tikai augušas augumā, kad saimniecības pārzinis bija kategoriski aizliedzis stāstīt pamātei par Lauras un Kajas pazušanu. Tas neko nedošot, viņš bija apgalvojis, un solījis pats iet meklēt meitenes. Rāvenšteinas pilī neviens neorientējoties labāk par viņu pašu, jo viņš te strādājot jau vairāk nekā simt gadus!

— Paga, paga, Lūkas, — Laura apjukusi pārtrauca brāli. — Vai viņš tiešām teica “simt gadus”?

’ -Jā.

— Bet tas taču nozīmētu, ka Atilam Mordukam jau ir krietni pāri simtam! — Kaja brīnījās.

— Jā gan, — Lūkass atbildēja. — Un tas nu gan nav īsti loģiāli, vai ne? Varbūt viņš uztraukumā pārteicās.

Lūkass aši izcēla skapja aizmugurējo sieniņu un izvilka no slēptuves Apskaidrības kausu. Griestu lampas gaismā tas mirdzēja un dzirkstīja, kamēr Lūkass to pasniedza māsai. — Nāc, — viņš nepacietīgi sacīja. — mums jāsameklē burvju vārti. Vai tu gadījumā nezini, kur tie varēru būt?

— Nē, — Laura papurināja galvu, uzmanīgi saņemdama vērtīgo mantu savās rokās. — Bet varbūt Persijam vai mis Mērijai ir kāda ideja?

— Tad gan mēs esam ķezā, — Lūkasa seja kļuva nopietna.

— Kad pirms stundas gribēju viņus satikt, viņi nekur nebija atrodami.

— Tad viņi vēl joprojām atrodas slimnīcā, — Laura prātoja.

— Un ko mēs tagad darīsim? — Kaja nopūtās.

— Jāiet pie profesora Austruma, — Laura izlēma. — Varbūt viņa mājā atradīsim kādu norādi par vārtiem.