Laura un Avanterras noslēpums

viņam uzmeta brīdinošu skatienu, kas ieteica labāk atteikties no šīs domas — patiešām, nebija īstais brīdis!

— Labi, nāciet! — Laura nokomandēja un pagriezās, lai ietu. Nākamajā brīdī viņa atkal apstājās. — Pag, pag, — viņa teica un jautājoši palūkojās brālī. — Kur tieši tu kapenēs atradi to otru ziedu?

— Padziļinājumā, kur stāvēja kauss. Tas, par kuru mēs domājām, ka tas ir Grāla atdarinājums. Zieda kāts bija ieķēries kādā rotājumā.

— Ieķēries, tu saki?

— Eksakteniski.

Laura savilka pieri grumbās. — Vai saprotat, ko tas nozīmē? — viņa tad vaicāja.

— Nojaušu, uz ko tu tēmē, — Lūkass atbildēja un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz degungala.

— Diezgan vienkārši, vai ne? Vienīgā vieta, kur aug Alamania punicea miraculosa, ir saliņa Pūķezerā, — Laura paskaidroja, — un ja kāds no tās ziediem ieķēries kapenēs esošajā kausā, tad tas automātiski nozīmē...

—... ka kauss jau reiz ir pabijis uz saliņas! — Lūkass viņu pārtrauca.

— Tieši tā! Un tad rodas jautājums: kāpēc kauss jau ir bijis uz saliņas? Kā mēs pa šo laiku esam noskaidrojuši, tumsas aizstāvji to pēdējo ziemas saulgriežu laikā atveda uz kapenēm. No tā izriet, ka tas iepriekš ir bijis uz saliņas. Un tam ir tikai viens vienīgs loģisks izskaidrojums!

Viņa gaidoši pavērās Kajā. Bet Kaja tikai paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?

— Tas taču pavisam vienkārši! — Laura atbildēja un savilka lūpas smaidā. — Jo uz Drūdezera saliņas atrodas burvju vārti — tāpēc!

— Man jau uzreiz tā likās! — Kaja pamāja kā par kaut ko pašsaprotamu.

Laura un Lūkass atteicās no komentāriem un aizsteidzās Bendesmežā virzienā. Kaja lūkoja pēc iespējas ātrāk viņus panākt. Iespēja, ka nakti vienai nāksies šķērsot šaušalas iedvesošo mežu, viņu spārnoja tik ļoti, ka meitene panāca draugus itin drīz.

Kaja hija raizējusies veltīgi. Nolādētais mežs šoreiz draugiem iedvesa daudz mazākas bailes nekā pēdējā apciemojumā. Viņiem arī nebija laika ieklausīties nepazīstamos trokšņos vai mēģināt saskatīt briesmas katrā noslēpumainā ēnā.

Draugus tikai uz mirkli pārņēma haisa sajūta, kad viņi bija nokļuvuši pie vecajām kapenēm. Viņi taisni vai gaidīja, ka pretī atskanēs vārnu spalgie ķērcieni. Taču koku galotnēs valdīja klusums. Kad Laura ciešāk ieskatījās koku vainagos, viņa tajos nevarēja atrast nevienu āmuļu puduri. Turklāt to bija bijis tik daudz! Laura nodomāja, ka nāvi vēstošie putni būs piebiedrojušies savam kungam un pavēlniekam. Gan jau Albīns Ellerkings tobrīd ar savu tumšo mākslu palīdzību pūlējās uzturēt pie dzīvības Zēveli. Tādēļ viņš acīmredzot ir nemanīja, ka vārnas neapsargā kapenes, kā to prasīja viņu pienākums. Katrā ziņā draugiem izdevās nepamanītiem tikt līdz ieejai.

— Mums vajadzētu uzmanīties, — Laura ierosināja. — Tu pagaidi pie ieejas, Lūkas, un skaries, lai neviens mūs nepārsteigtu.

Bija redzams, ka Lūkasam priekšlikums it nemaz nebija pa prātam, kaut arī doma bija visai saprātīga. Viņš negribīgi padevās.

— Labs ir, — viņš bez kāda entuziasma norūca. — Bet, lūdzu, pasteidzieties! Galu galā mums vēl jāpagūst nokļūt līdz salai, iekams nav uzlēkusi saule!

Laura neko neatbildēja un kopā ar Kaju pazuda tumšajās kapenēs.

29. nodaļa NĀVES BRIESMAS LAMATĀS

Melna migla pašķīrās, un Paravaina un balto bruņinieku acīm atklājās iespaidīgs skats. Lai gan jau sen bija iestājusies nakts, gaismas stabs, kas bija izveidojies Laiku ielejas vidū un, likās, sniedzas līdz pat bezgalībai, visu ieplaku bija piepildījis ar pārpasaulīgu gaismu.

Alariks neviļus aizturēja elpu un pārsteigts nopētīja maģiskos vārtus. Atšķirībā no bruņiniekiem viņš tos vēl nekad nebija skatījis savām acīm, un šī aina uz viņu atstāja milzīgu iespaidu.

Paravains lika vīriem nokāpt no zirgiem. — Pagaidiet mani šeit un raugieties, lai mūs neviens nepārsteidz! — viņš pavēlēja. Tad viņš devās uz burvju vārtiem.

Kamēr bruņinieki aprūpēja zirgus, Alariks steidzās pakaļ vadonim. — Kungs! Lūdzu, kungs! — viņš diedelēja. — Paņemiet mani līdzi!

Taču Paravains rikai papurināja galvu. — Nē, Alarik, par to nevar būt ne runas. Tava vieta ir pie bruņiniekiem — lūdzu, ej atpakaļ un pagaidi!

Neveltīdams zēnam vairs nekādu uzmanību, viņš turpināja ceļu. Pie vārtiem viņš apstājās un gaidīja. Jau sen samierinājies ar to, ka cerības būs veltas, viņš tur tomēr izturēs līdz pēdējam mirklim.

Laura un Kaja beidzot bija tikušas līdz kapa kamerai. Slepenās durvis, kas pirmajā apciemojuma reizē bija sagādājušas tādas galvassāpes, stāvēja līdz kājai vaļā. Toreiz, steigdamies pakaļ trijotnei,

Albīns Ellerkings noteikti bija aizmirsis tās aizvērt. Laura un Kaja iegāja kapa kamerā un apstājās pie mazās nišas sienā. Nerunādamas ne vārda, viņas lūkojās Apskaidrības kausā, kas kabatas lukturīšu gaismā mirdzēja tā, it kā to apstarotu visspožākā gaisma.