Laura un Avanterras noslēpums

— Pilnīgas aplamības! — Sajellas balsī skanēja aizkaitinājums. — Prātu izdzīvojuša, veca vīra muldēšana, — viņa turpināja, biezā strūklā ieliedama eļļu no pudeles metāla bļodā. Otrā rokā viņai bija putotājs, un ar to viņa drudžaini maisīja bļodas saturu. — Trīspadsmitnieka zīmē, tam tak nav nekādas jēgas! Galu galā rīt ir piektais datums, nevis trīspadsmitais. Un tava zodiaka zīme ir Strēlnieks. Kā tas zemnieks var apgalvot, ka tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē?

Laura paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, — viņa atteica.

Un tad klusi piebilda: — Tētis gan noteikti zinātu! Viņš vismaz zinātu, kur to var atrast. — Tad meitene pagriezās un izgāja no virtuves.

Sajella noskatījās pakaļ ar baltu aci. — Tētis gan noteikti zinātu! — viņa izmēdīja pameitu.

Piepeši viņai aizrāvās elpa. Acis iepletusi, viņa raudzījās bļodā. Eļļas pudele kā piesalusi palika gaisā, un putojamais pielipa bļodas malai.

— Johaidī! — viņa nolādējās. — Nolāpītā majonēze atkal sagājusi dēlī!

Sajella iesvieda putojamo izlietnē un iegāza tur arī bļodas saturu. Atkausētie krabji ielidoja atkritumu kastē. Tad viņa noņēma priekšautu, uzmeta to uz pakaramā un izgāja no virtuves. Gaitenī Sajella no pults paķēra pārnēsājamo telefonu un uzspieda numuru. Picas piegādātāja telefonu viņa jau sen zināja no galvas.

Tarkans satrūkās. Vai viņš nudien bija aizmidzis vai arī rikai snauduļoja? Viņš ieklausījās. Pa labi klusi krāca Maruns, bet vairāk nekas arī nebija dzirdams. Pilnīgi nekā, ne vēja pūsmiņas. Un piepeši viņam atkal ienāca prātā — melnie spēki varot pakļaut pat vēju, kad viņiem to ievajagoties, tā bija mācījis bruņinieks Paravains.

Tarkans pielēca kājās, paķēra zobenu un pavērās pāri sargtorņa dzeguļiem. Austrumos no Blāzmoraldas bija savilcies milzīgs, melns miglas vāls. Puisis pārsteigts aizmiedza acis. Neko tamlīdzīgu viņš vēl nebija redzējis. Melnā migla bija bieza, necaurredzama, un savādā kārtā šķita, ka tā ir dzīva. Baisā dūmaka lēnām kāpa augšup gar mūri, pāri torņa apmalei jau nolaidās pirmais miglas plīvurs. Piepeši Tarkans sajuta ledainu aukstumu, kas strāvoja no miglas, un ieraudzīja briesmīgos stāvus, ko bija ietinusi dūmaka — bruņiniekus melnās bruņās. Miglas aizsegā tos gandrīz vai nebija iespējams saskatīt. Stāvu aprises arvien izplūda, likās, ka

rie sakūst ar kustīgajiem miglas vāliem. Mākonim cauri vīdēja tikai asinssarkanās acis, kurās kvēloja gluži vai elles liesmas. Tarkans sastinga kā paralizēts: tie bija Tumsas Spēku karotāji!

Bruņinieks gribēja skaļi iesaukties, lai brīdinātu, taču kliedziens aizķērās rīklē. Viņš spēja izdvest tikai apslāpētas skaņas, gluži kā kāda nešpetna vara viņam būtu laupījusi elpu. Tarkans gārdza un izmisumā tvēra pēc gaisa. Zobens izslīdēja no nespēkā nolaistajām rokām un šķindēdams nokrita zemē, kad pāri torņa apmalei pārvēlās šausminoša miglas gūzma. Tarkana priekšā stāvēja pats Borborons, Melnais pavēlnieks! Kad jauneklis ieraudzīja dzeļoši sarkanās acis, kas viņu bez žēlastības nopētīja, bija jau par vēlu. No miglas iznira varens zobens un trāpīja Tarkanam tieši kaklā. Jaunais bruņinieks nokrita uz ceļiem, no viņa mutes izlauzās asiņu straume un vaids.

— Piedod man, kungs, neesmu ticis galā, — viņš tik tikko dzirdami vēl nogārdza.

Tad viņš saļima uz grīdas un nomira. Stingstošās acis vairs nespēja saskatīt melno karotāju ordu, kas nedzirdami iznāca no miglas, pārkāpa pāri mūrim un iekļuva Grāla pils iekšpusē.

Bet Maruns vairs nekrāca. Jo mūža miegā valda pilnīgs klusums.

Laura stāvēja tēva darbistabā pie rakstāmgalda un skubīgi šķirstīja biezu enciklopēdiju ādas iesējumā. Šķirklis “trīspadsmit” neko daudz nedeva: “pirmskaitlis, dažās kultūrās uzskatīts par nelaimes skaitli”. Un pie “zīmes” arī viņa netika necik gudrāka. Vīlusies meitene aizcirta grāmatu.

Viņa nebija atradusi ne sīkāko norādi, ko gan varēja nozīmēt šī noslēpumainā “trīspadsmitnieka zīme”, par ko bija runājis zemnieks Dītrihs. Atlikdama biezo grāmatu atpakaļ plauktā, viņa vēlreiz iedomājās par kārbiņu.

Pirms daudziem gadiem, kad vēl dzīva bija viņas māte Anna, Laura to bija atklājusi gluži negaidot. Viņa bija gribējusi kaut ko pavaicāt tēvam, bet viņš bija izgājis no darbistabas. Laura toreiz grasījās aiziet, kad pamanīja koka kārbiņu uz viņa rakstāmgalda — un sajuta nepārvaramu vēlēšanos tajā ieskarīties. Gluži kā noslēpumainas varas vadīta, viņa tuvojās rakstāmgaldam.

Tā acīm redzami bija rotaslietu kārbiņa, no visām pusēm izgreznota ar savādiem rakstiem, kādus Laura vēl nekad nebija redzējusi. Viņa jau bija pastiepusi roku, kad uzradās tēvs un strupi norādīja to neaiztikt. Laura toreiz izbijusies sarāvās, un Mariuss tūdaļ mierinošā balsī bija paskaidrojis, ka lieta, kas atradās kārbiņā, gan esot domāta tieši viņai, tikai vēlāk. — Trīspadsmitnieka svētkos tu uzzināsi, ko tas īsti nozīmē, — viņš smaidot bija teicis un paņēmis kārbiņu. Jau pēc īsa brītiņa Laura bija piemirsusi šo gadījumu un kopš tās reizes nekad vairs nebija par to iedomājusies.