Laura un Avanterras noslēpums

Vecais vīrs neapzināti pamāja ar galvu. Jā gan, cik bieži viņš savā garajā mūžā jau bija piedzīvojis nodevību! Cik bieži viņam bija nācies uzzināt, ka dažs labs no viņa svītas nebija spējis pretoties ienaidnieka vilinājumiem un slepus iestājies tā dienestā! Tādēļ tas bija īpaši bīstams Tumsas Spēku sabiedrotais, jo ar skaidri zināmu ienaidnieku ir krietni vieglāk cīnīties nekā ar šķietamu draugu, kura sirdī ieperinājusies nodevība. Tālab Tumsas Spēki allaž centās savā pusē pārvilkt Grāla cietokšņa bruņiniekus.

Neraugoties uz šiem pūliņiem, Tumsas kalpiem vēl aizvien nebija izdevies uzvarēt Gaismas varu. Kaut arī ķildas notika arvien biežāk un kļuva asākas, kopumā ņemot, cīņā starp labo un ļauno liktenis allaž pauda labvēlību Gaismas pusei! Pie šīs domas vecā vīra seja atplauka, un dzidri zilās acis iemirdzējās kā jauneklim. Jā gan, viņš vēl aizvien spēja pildīt uzdevumu, kas viņam bija uzticēts kopš pasaules pirmsākumiem! Taču varbūt, varbūt jau lēnām bija pienācis laiks padomāt par pēcteci...

Elizions samanīja briesmas, iekams vēl bija atvērušās durvis. Viņš pielēca kājās, un tai pašā mirklī kāds ar nevaldāmu sparu atrāva abas lielo durvju vērtnes. Zālē, saceldami pamatīgu troksni, iegāzās saujiņa Melno bruņinieku Borborona vadībā. Melnais hercogs bija pacēlis zobenu, un asais asmens, ko bija izraibinājuši neskaitāmi asins plankumi, nozibsnīja uguns atblāzmā.

Gaismas glabātājs, ieraudzījis ieroci, ne pa jokam izbijās. Viņš pārlieku labi pazina nešpetno varu, ar ko bija apveltīts šis zobens, kurš ne velti tika dēvēts par Mērdekli. Sis zobens, ko melnie lietuvēni bija kaldinājuši pašos laika pirmsākumos un sātaniskie furhuri apveltījuši ar melno zinšu spēkiem, bija vienīgais ierocis, kas viņam varēja kļūt liktenīgs. Un tieši tai brīdī, kad viņu pirmoreiz kopš neatminamiem laikiem apdraudēja šaušalīgais zobens, Elizions bija neaizsargāts.

Melnā hercoga liesmojošās acis nopētīja lielo troņa zāli. Pamanot, ka Gaismas glabātājs ir viens pats, viņa līķa bālajā sejā iezīmējās negants smīns.

— Esi sveicināts, Gaismas meistar! — viņš izsmējīgi iesaucās un platiem soļiem metās pie vecā vīra. Šķita, ka dziļā, piesmakusī balss nāca tieši no elles bezdibeņiem.

Melnie bruņinieki izvietojās pa zāli.

Elizions bija lamatās. Viņš izbijies atkāpās. Šķita, ka cerību uz glābiņu vairs nav, jo Borborons strauji tuvojās.

Apmierināti smīnēdami, vīri vēroja savu barvedi.

Tad atsprāga otras durvis, un zālē iebrāzās trīspadsmit bruņinieki. Viņi bija tērpušies baltās bruņās un izvilkuši zobenus. Priekšgalā stāvēja stalti noaudzis jauns vīrietis — bruņinieks Paravains. Pametis žiglu skatienu uz sava pavēlnieka pusi, sardzes vadītājs atskārta situācijas nopietnību.

— Gaismas vārdā — arsist viņus! — viņš uzsauca saviem vīriem.

Kamēr viņa bruņinieki aizšķērsoja ceļu melnajiem karotājiem, Paravains steidzās pie Gaismas glabātāja, lai glābtu viņa dzīvību. Tomēr tā vien šķita, ka ir jau par vēlu, jo Borborons bija ticis gandrīz līdz Gaismas glabātājam un viņš pats atradās pārāk tālu, lai varētu iejaukties. Un, kā par spīti, ceļu aizšķērsoja lielais, apaļais galds, kas atradās zāles vidū.

Tumšo spēku barvedis pacēla virs galvas zobenu. — Tava stundiņa situsi, vecais! — viņš iesaucās un frakās dusmās atvēzējās cirtienam. Asmens tēmēja tieši uz vecā vīra galvu, kad Borborons piepeši skaļi ievaidējās. Viņam ar milzīgu spēku kaut kas hija trāpījis mugurā, tā ka viņš sāka streipuļot un zobena cirtiens par mata tiesu aizgāja garām pretinieka galvai.

Bruņinieka Paravaina sejā iemirdzējās atvieglojuma pilns smaids, kad viņš ieraudzīja, ka mestais ķeblītis pēdējā brīdī izglābis viņa pavēlnieku no drošas nāves. Vienā lēcienā viņš bija uz galda, nolēca tam otrā pusē un bruka virsū Melnajam hercogam.

Borborons jau bija atguvis līdzsvaru. Viņa zobens ar varenu vēzienu pavērsās pret Balto bruņinieku. Tad Melnais hercogs sāka uzbrukumu. Tomēr jau pēc pirmā cirtiena vajadzēja atzīt, ka viņš sastapies ar līdzvērtīgu pretinieku, kaut arī bruņinieks bija daudz jaunāks par viņu pašu un nevarēja viņu pārspēt pieredzē. Borborona bālā seja sašķiebās niknā grimasē, un ellišķīgā kvēle viņa acīs liesmoja negantāk nekā jebkad, bet Paravains prasmīgi atvairīja Mērdekļa sitienus un uzbruka arī pats. Starp abiem izcilajiem pretiniekiem izvērtās sīva cīņa. Neviens negribēja atkāpties, abi zināja, ka runa ir par dzīvību un nāvi.

Arī pavadoņi bija uzsākuši niknu kautiņu. Zālē atbalsojās vīru elsieni un vaidi, un zobenu metāliskā šķindoņa. Asmeņiem saduroties neprātīgā niknumā, pa telpu sprēgāja ugunīgas dzirksteles kā apmaldījušies jāņtārpiņi. Izgrūzdami aizsmakušus pirmsnāves gārdzienus, karotāji cits pēc cita novēlās zemē, taču viņu biedrus tas tikai iesvēla nevaldāmās dusmās. Melnie bruņinieki pretojās, cik vien spēka, taču pret Eliziona miesassardzi viņiem izdevās noturēties rikai īsu brītiņu. Balto bruņinieku zobeniem par upuri bija krituši tik daudzi vīri, ka Melnajam hercogam nācās atzīt, ka cerības uzvarēt ir vējā.