Laura un Avanterras noslēpums

— Un, no trešās puses, — Sajella turpināja lekciju, balsī ieskanoties aizvainojumam, — no trešās puses, tu šī gada laikā vēl joprojām neesi samierinājusies ar to, ka mūsu dārgais Mariuss varbūt vienkārši noziedējis un mūs visus atstājis ķezā!

Laura pielēca kājās. Viņas krūzīte sazvārojās, un uz galda izlija kakao.

— Tētis nav mūs atstājis ķezā! — viņa pārskaitusies iekliedzās. — Tu pati to skaidri zini. Un tas arī nebija nekāds sapnis, es pavisam skaidri redzēju, kā viņš stāv pie manas gultas!

Sajella nogrozīja acis. — Nomierinies, Laura! Un, lūdzu, apsēdies.

Laura paklausīja. Viņa smagi elpoja un paskatījās uz brāli. Taču Lūkass izvairījās no māsas skatiena — viņš vienkārši neticēja, Laura to skaidri varēja noprast.

— Tētis ir dzīvs, — viņa klusi sacīja. — Tikai viņš nez kāpēc nevar pie mums atgriezties. Varat man ticēt.

— Vēlamais vēl nebūt nav patiesais, — Sajella iekaisusi atcirta. — Vieni vienīgi murgi! Mariuss vienkārši aizlaidās lapās, tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums.

— Nekur viņš neaizlaidās, — Laura teica. Viņa piespieda sevi savaldīties. — Un es tev to pierādīšu, vari būt droša.

— Vai tiešām? — pamāte dzēlīgi atbildēja. — Policija nevar atrast nevienu pavedienu, privātdetektīvs, kuru es nolīgu, arī neko nav uzgājis. Ne sīkākās norādes. Ne miņas no izskaidrojuma. Pilnīgi nekā! Un tagad tieši tu grasies atrisināt šo mīklu? Vai nebūs drusciņ par daudz, Laura, ko?

Laura piemiedza acis, un no šaurajām spraudziņām zibsnīja negantas dzirksteles.

— Ja tu tēti būtu mīlējusi tikpat ļoti kā es, tad tu man ticētu, — viņa nikni nošņācās.

Sajella ar plaukstu tik stipri uzsita pa galdu, ka krūzītes un šķīvji nošķindēja vien. — Nu vienreiz pietiek, Laura! — viņa uzkliedza pameitai aizlūzušā balsī. — Kā tu man kaut ko tādu varēji pateikt!

Acīs viņai sakāpa valgs mirdzums, un likās, ka viņa tūlīt pat sāks raudāt. Viņa paķēra no somas papīra kabatlakatiņu un ar troksni izšņauca degunu.

Neviens neteica ne vārda.

Pie sienas spindza resna muša, un radioaparāta ļirināšana fonā piepeši šķira neizturami skaļa. Sajella mehāniski nokoda gabaliņu grauzdētās maizītes, un Lūkass arī gremoja vien tālāk. Biezpiens ar zemeņu ievārījumu trešo reizi.

Laura paņēma karoti un noliecās pār kukurūzas pārslām. Ne no šā, ne no tā pat sāka labi garšot.

— Viņš arī teica, ka es esot dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, — viņa spītīgi sacīja, valdot klusumam. — Un ka es esot viena no sargātājiem un man izraudzīts īpašs uzdevums.

— Kādiem vēl sargātājiem? — Lūkass pārsteigts noprasīja.

— Un kas par uzdevumu?

— Nav ne jausmas. — Lauras sejā parādījās apjukums. — Viņš teica, ka vajagot pajautāt profesoram Aureliānam.

— Bez šaubām, tieši viņam! — Sajella ironiski iesprauda.

— Profesors Austrums Aureliāns ir taisni tāds pats sapņotājs kā tavs tēvs. Es pat teiktu, ka vēl krietni pārspēj viņu! Nesaprotu, kā tas vecais plukata tik ilgi varējis noturēties par Rāvenšteinas internāta direktoru. Pilnīgi tumša lieta! Brīnums, kā viņš vēl nav nolaidis uz grunti visu internātu!

Laura klusēja. Viņa nesaprata, kāpēc pamāte nevarēja ciest profesoru un allaž par viņu slikti izteicās. Taču tagad nebija īstais brīdis uzsākt par to ķildu.

— Ja atļausi man kaut ko ieteikt, Laura, — Sajella atkal pievērsās meitenei, — tad labāk izmanto savu laiku kaut kam lietderīgākam nekā sarunai ar to murgotāju. Piemēram, lai pamācītos, vai arī... — Piepeši viņa aprāvās un ar plaukstu piesita pie pieres.

— Ak Dievs, un es gandrīz vai aizmirsu! — viņa iesaucās, piecēlās un izgāja no virtuves.

Pēc dažiem mirkļiem viņa atgriezās, turēdama rokā divus plānus, dāvanu papīrā ietītus sainīšus, kurus pastiepa Laurai.

— Daudz laimes dzimšanas dienā, Laura! — viņa teica un izspieda smaidiņu.

Laura domīgi noraudzījās dāvanās. Tātad tomēr iedomājusies, viņa klusībā brīnījās. Noteikti atkal grāmatas! Droši vien matemātikā un fizikā. It kā man no tādām būtu kāds prieks!

Viņa nopietni pavērās pamātē. — Laipni gan, Sajella. Bet man nevajag nekādu dāvanu. Vienīgais, ko es vēlos, ir, lai tētis atgrieztos pie mums — vairāk neko.

Sajella plātīja muti kā sauszemē izmesta zivs. Tad savilka uzacis, un piere sadrūma. Vienu bridi izskatījās, it kā tūlīt pār Lauras galvu nobirs šaušalīga ķengu tirāde, un Lūkass, kaut arī viņam jau nu nebija ko bīties, neviļus ievilka galvu plecos. Laura turpretim aukstasinīgi raudzījās pamātē. Lai viņa kliedz un trako, cik tik uziet — man taču vienalga!

Un šķita, ka Sajella to ir atskārtusi. Viņa aizvēra muti, sakoda zobus, tā ka tie klusi nošņirkstēja. Tad saspringušie vaibsti izlīdzinājās, un uz lūpām parādījās smaids. — Labi, Laura, — viņa mierīgi sacīja. — Kā nu vēlies.

Viņa pagriezās un nolika grāmatas uz virtuves skapja. Kaut arī iekšēji trakodama dusmās, viņa sevi mierināja ar domu, ka gan jau Laurai vēl atvērsies acis. Bet tad jau būs par vēlu. Piepeši Sajella pasmīnēja, tūdaļ gan aizklādama muti ar plaukstu, lai bērni nepamanītu. Šie izlutinātie tīņi vienmēr domāja, ka viņi visu saprot! Turklāt viņiem nebija ne jausmas.

Ne mazākajā mērā!