Laura un Avanterras noslēpums

Laura juta, kā izspiežas sviedri. Virpulis viņas galvā sagriezās arvien straujāks. Trīspadsmitnieka zīmē. Sargātāji. īpašs uzdevums. Atrast kausu. Ko tas viss lai nozīmē? Viņa vēlreiz pašūpoja galvu.

— Es... es vispār neko nesaprotu, tēti! Kāds uzdevums? Un ... no kurienes tu tik pēkšņi uzradies?

— Visam savs laiks, — Mariuss Leanders atteica, veltīdams meitai mīļu skatienu. — Pavaicā profesoram Aureliānam, viņš tev visu paskaidros. Un pameklē Dūmākoni, Čukstošo miglu. Es tik tikko paguvu to noslēpt bibliotēkā, pirms mani nogrāba ciet.

Tobrīd Mariuss atklāja ķēdīti uz rakstāmgalda. Laura pirms gulētiešanas bija to izņēmusi no kārbiņas, lai vēlreiz aplūkotu. Tēva sejā pavīdēja smaids. — Redzu, ka tu arī bez manis par to iedomājies, — viņš sacīja, paņemdams rotu rokā un noraudzī-damies tanī grūtsirdīgu skatienu. — Tas ir ļoti vērtīgs, Laura. Laika rats kādreiz piederēja tavai vecmāmuļai. Sargā to labi, jo reiz tas tev lieti noderēs —

Piepeši viņš apklusa un sarāvās. Mariuss uzmeta kūkumu un seja savilkās sāpju grimasē.

— Nē, nē... nevajag! — viņš kunkstēja, un Laura izmisusi manīja, ka tēvam trāpīja sitieni, kas viņa kreklā iezīmēja garas, šauras svītras. Tie noteikti bija pātagas cirtieni, bet pātaga — Laura nespēja ieraudzīt pātagu, ar kuru sita viņas tēvu! Vēl un vēlreiz!

Un tikai tad viņa pamanīja, ka tēva drānas bija tik nosmulētas un noskrandušas, it kā viņš tās nebūtu mainījis kopš pašas pazušanas. Turklāt viņam kājās nebija kurpju, un kailās pēdas bija tik netīras, ka tās noteikti krietnu laiciņu nebija redzējušas ūdeni.

Tagad neredzamās pātagas sitieni trāpīja pa seju. Pāri rēva vaigiem ievilkās asiņainas brūces, viņš sāpēs iestenējās — un Lauras acu priekšā izgaisa. Nupat vēl viņš bija stāvējis šeit — un nākamajā mirklī jau bija pazudis, kā sveces liesmiņa, ko izdzēš pēkšņa gaisa strāva.

Atvērtu muti Laura stingi raudzījās uz priekšu. — Tēti? — viņa neticīgi nočukstēja. Kādu brīdi viņa nespēja ne padomāt, ne pakustēties. Tad viņa sakņupa gultā, un domas ņudzēja galvā vēl ašāk nekā pirms tam.

Kā īsts tornado.

Tad, daudzo iespaidu pārspēta, Laura ieslīga dziļā miegā.

Brokastis Laura jutās pagalam nožēlojami. Viņai šķita, ka nav gulējusi ne brīdi. Bālu seju un tukšu skatienu viņa sēdēja virtuvē. Meitene nespēja norīt ne kumosa, un jau pēc pirmā kakao malka sametās nelabi.

Galvā nemitīgi šaudījās domas par tēvu. Kā viņš piepeši bija stāvējis istabas vidū, sāpju plosīts, iekams izzuda, nedodams viņai iespēju uzzināt, kur īsti slēpās un kā to visu izskaidrot.

Nebija taču iespējams, ka cilvēks vienkārši izkūp gaisā! Tas taču bija nereāli!

— Tici man, Laura, tev tas viss ir rādījies sapnī, — Lūkass sacīja, pilniem vaigiem locīdams iekšā maizīti. Pie labā lūpu kaktiņa vīdēja ievārījuma piciņa, un uz zoda bija manāmas biezpiena atliekas. Maizīte ar biezpienu un zemeņu ievārījumu bija viņa iecienītākās brokastis. — Tas bija rikai sapnis, — viņš ar pilnu muti atkārtoja. — Eksakteniski tāpat kā vakardien ar bruņiniekiem un kausu!

— Ar kādu kausu? — Sajella kāroja uzzināt.

Laura neatbildēja uz pamātes jautājumu un enerģiski papurināja galvu. — Tas nebija nekāds sapnis, — viņa teica.

Viņa bija pilnīgi pārliecināta. Ja tas viss būtu rādījies sapnī, tad nebūtu pazudusi ķēdīte. Bet tā bija izčibējusi. Bez pēdām.

— Tētis bija manā istabā, — viņa apgalvoja, — zinu pavisam droši.

Sajella nolika kafijas krūzi uz galda un līdzcietīgi pavērās meitenē. — Ak, bērniņ! — viņa sacīja pārspīlēti saprotošā balsī, itin kā runātu ar trīs gadus vecu mazuli.

Laura nevarēja ciest šo toni. Viņa tad allaž jutās maza un dumja, kuru neviens neņem par pilnu. Meitene uzmeta pamātei niknu skatienu. Taču Sajella par to nelikās ne zinis.

— Tu taču skaidri zini, ka tas nav iespējams, — Sajella turpināja tieši tādā pašā balsī. — Un tas, gribi vai negribi, nozīmē, ka tu to būsi nosapņojusi. Iespējams, ka te drusku paniekojusies tava zemapziņa — tā kā tu tik ļoti vēlējies, lai tēvs atgrieztos, tad tev likās, it kā nudien būtu viņu redzējusi.

— Kādas muļķības! — Laura iekarsa. — Es taču zinu, ko esmu redzējusi un ko ne!

Sajella to laida gar ausīm. — No psiholoģiskā viedokļa ras izskaidrojams samērā vienkārši. No vienas puses, saprotams, tava lielākā vēlēšanās ir, lai tēvs atgrieztos. No otras puses, tev, tāpat kā brālim, ir pārmērīgi attīstīta fantāzija, un te daļēji pie vainas būs Mariuss ar visām pasakām, nostāstiem un leģendām, ko papilnam saņēmāt jau agrā bērnībā!

Laura drūmi palūkojās pamātē. — Vai tad viņam vajadzēja mums lasīt priekšā ekonomikas ziņas, vai?

— Tas noteikti būtu bijis prātīgāk, — Sajella nesatricināmā pārliecībā atbildēja. — Bērnus pēc iespējas ātrāk vajadzētu iepazīstināt ar dzīves skarbo realitāti — un pasakas un leģendas šim nolūkam nebūt nav vispiemērotākais materiāls.

Laura aizkaitināta nošķobījās un paskatījās Lūkasā. Viņa pierē atkal bija ievilkusies rieva. Taču neviens neteica ne vārda. Viņi zināja, ka tam nebūtu nekādas jēgas.