Laura un Avanterras noslēpums

Bērītis tūdaļ pierikšoja klāt. Māsa ar brāli steigšus uzrāpās tam mugurā. Alariks paslēpa svūpiju zem vamža, tad satvēra pavadu un iecirta papēžus ponijam sānos.

Pēc maza brītiņa viņi jau aulekšoja pa sidrabaini mirdzošo līdzenumu tieši uz milzīgo Grāla pili, kas pacēlās tālumā.

Kad Laura pec brokastīm iznaca no majas, viņa redzēja, ka debesis pēc lietus naktī bija noskaidrojušās. Zilgmē rotaļājās tikai dažas mākoņu airiņas. Saules sraros iemirdzējās slapjais ielas asfalts, un ari kārniņi uz jumtiem vizēja blāvajā gaismā.

Laura un Lūkass iemeta mugursomas mersedesa bagāžniekā un tad iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa. Sajella ielocījās pie stūres, pagrieza atslēgu un iedarbināja motoru. Dzinējs ierūcās, un auto izbrauca pa vārtiem.

Pēc dažām minūtēm Hoenšrates mājas jau bija palikušas aiz viņiem. Ceļš izlocījās caur pauguraino, vientulīgo ainavu, šķērsodams strautus un upes, tas vijās cauri ielejām un pakāpās augšup gar lēzenām nogāzēm. Laura jau sen zināja no galvas šo ceļu, kas no Hoenštates veda uz Rāvenšteinu. Viņai nevajadzēja par paraudzīties pa logu, lai zinātu, kur viņi šobrīd atradās. Cik bieži viņa te jau bija braukusi? Tik daudz reižu, ka tās vairs nebija saskaitāmas.

Parasti pie stūres bija sēdējis tēvs. Kas gan ar viņu bija noticis? Vai viņam vēl joprojām sāpēja brūces? Laurai sametās šķērmi, atceroties pagājušo nakti. Bet ko gan viņa varēja darīt?

Neviens neteica ne vārda. Dzirdama bija tikai motora vieglā rūkšana, un pa radio klusi skanēja mūzika. Sajella vienkārši nevarēja ciest klusumu. Lai kur viņa arī atrastos — virtuvē, dzīvojamajā istabā vai savā kantorī —, allaž vajadzēja spēlēt mūzikai. Zināms, arī automašīnā.

Ik pa brīdim Sajella slepus pašķielēja atpakaļskata spogulītī, lai pavērotu bērnus. Taču viņi izlikās, ka neko nav manījuši. Lauras seja bija bāla kā krīts, un viņa nekustīgi vērās uz priekšu. Lūkass, neteikdams ne vārda, rotaļājās ar savu noplukušo tenis-bumbiņu. Ar labo roku pameta gaisā un tad atkal noķēra. Šī procedūra tika atkārtota ar nenogurdināmu izturību — desmitreiz, simtreiz, tūkstošreiz. Ellīgi krita uz nerviem, Sajella atzina.

Taču Lūkasam par to nebija ne silts, ne auksts.

— Plakš, — bumbiņa atkal atsitās pret viņa plaukstu, — plakš... plakš...

Filca kārtiņa jau bija nodilusi, un neviens nebūtu varējis pateikt, ka sākumā tā bija kanāriju dzeltenā krāsā. Vienalga. Lūkasam šī tenisbumbiņa bija dārga manra. Gandrīz vai svēta. Jo tieši ar šo bumbiņu Boriss Bekers bija izdarījis izšķirīgo sitienu, uzvarēdams Vimbldonas turnīrā. Ne jau Borisu Bekeru Lūkass turēja kādā vērtē. Nepavisam ne. Galu galā viņš toreiz vēl nebija piedzii. is. Viņš gan zināja, ka Boriss kādreiz bijis izcils tenisists, bet pats ne reizi nebija redzējis viņu spēlējam. Vienīgais iemesls, kādēļ šī tenisa bumbiņa Lūkasam bija tik milzīgi svarīga, bija tikai un vienīgi viņa tēvs.

Mariuss Lūkasam bumbiņu bija atvedis pirms pieciem gadiem no Londonas, kur toreiz piedalījās starptautiskā kongresā ar nosaukumu “Modernie mīti un leģendas un to nozīme”. Tā nu viņš, ieguvis savā īpašumā šo teiksmaino tenisbumbiņu, pēc atgriešanās uzdāvināja to dēlam.

Lūkass tieši toreiz bija sācis spēlēt renisu. Būdams sajūsmā par šo sportu, viņš regulāri gāja uz treniņiem. Viņš pat bija ticis bērnu un tad junioru komandā.

Taču nu jau gadu viņš uzspēlēja tikai retu reizi. Zēnam vienkārši vairs nepatika. Tikai no Borisa Bekera Vimbldonas bumbiņas negribējās šķirties.

Ne par ko visā pasaulē.

Gaismas glabātājs ievaidējās. Vecais vīrs bija atgūlies savā guļamkambarī un izskatījās pārguris. Viņu kratīja drudzis, un pa visām porām spiedās sviedri. Palags, kurā viņš bija ietīts, bija nomainīts tikai pirms dažiem mirkļiem, tomēr tas jau bija cauri slapjš.

Bruņinieks Paravains sēdēja uz koka ķeblīša pie sava pavēlnieka guļvietas. Viņš bija noņēmis ādas bruņas un virs vienkāršā, baltā tērpa nēsāja tikai vieglu, ar sarkaniem ornamentiem rotātu apmetni. Viņš noraizējies uzlūkoja veco vīru.

Paravains juta, ka izmisums aug augumā. Vai tagad viss bija cauri? Vai viņa pūliņi un centieni bija izrādījušies velri? Kopš trīspadsmitās dzimšanas dienas ataicināts uz Grāla pili, kur bija apmācīts bruņinieka prasmēs, viņš bija cīnījies Gaismas pusē. Stājies pretī melnajiem spēkiem neskaitāmās kaujās un cīniņos. Un aizvien viņam un viņa vīriem bija izdevies atvairīt tumšo karapūļu uzbrukumus un atsist tos atpakaļ. Vai nu tas viss būs bijis veltīgi?

Paravains šaustīja sevi nožēlā un nespēja nokratīt rūgto vainas apziņu. Viņš un neviens cits bija atbildīgs par sava pavēlnieka labklājību. Kaut gan visus gadus šis uzdevums bija izpildīts nevainojami, tagad viņš bija kļūdījies. Bija noticis neaptveramais — Mērdeklis, ļaunuma zobens, bija cirtis brūci Gaismas glabātājam, un viņš, miesassardzes vadonis, to nebija novērsis. Un, kas bija vēl ļaunāk —

Klaudzināšana pie durvīm izrāva bruņinieku no drūmajām domām. Paravains saslējās. —Jā?

Kad durvis atvērās un Paravains uz sliekšņa ieraudzīja savu ieroču nesēju Alariku, viņš aši pietrūkās kājās. — Pagaidi ārā, es tūlīt nākšu!