Laura un Avanterras noslēpums

Tomēr šai vietumis ar efejām piesegtajā celtnē bija atrodams viss, kas piederējās īstai pilij: augsti torņi, paceļamais tilts un aizsarggrāvis, baisi pagrabi, tumši kazemāti un līkločiem izvītas slepenās ejas. Klīda pat baumas, ka dziļi pazemē atrodoties moku kambaris ar attiecīgajiem spīdzināšanas rīkiem. Taču līdz šim vēl neviens rāvenšteinietis, kā dēvēja internāta audzēkņus, to nebija skatījis savām acīm.

Reimārs fon Rāvenšteins, bruņinieks un laupītājs, kura ļaundarības bija izdaudzinātas tuvu un tālu, pili bija uzcēlis divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē. Tā viņam noderēja gan kā miteklis, gan kā cietoksnis, no kurienes viņš devās savos sirojumos, sēdams bailes un šausmas visā apkārtnē. Viņa nežēlība pret ienaidniekiem bija tikpat leģendāra kā cietsirdība prer vasaļiem. Mesli un nodevas bija neiedomājami augsti. Viņš izspieda pēdējo grasi no nabaga ļautiņiem, kas jau tā dzīvoja pilnīgā trūkumā. Ikviens, kurš sacēlās pret viņa šausmu pilno varu, bez žēlastības tika sodīts. Viens nevietā izteikts vārds varēja maksāt dzīvību, un greiza skatiena dēļ neskaitāmi cilvēki bija iemesti pagrabos, kas nozīmēja ilgu un mokpilnu nāvi.

Kāds gan tur brīnums, ka Reimāru fon Rāvenšteinu dēvēja par Nežēlīgo bruņinieku, kaut arī viņa klātbūtnē neviens neiedrīk-stējās to paust skaļi.

Gadsimtu gaitā Rāvenšteinas pils vairākkārt tika sagrauta un uzcelta no jauna. Kopš 1888. gada tajā mītni bija radis internāts ar rādu pašu nosaukumu, tādēļ, protams, nācās šo to pārbūvēt un piebūvēt. Bruņinieka dzīvojamās telpas pārtapa par klasēm, kalpotāju kambaros tagad dzīvoja skolēni, un bruņinieku zāli izmantoja par ēdamzāli. Palīgēkās, kādreizējos staļļos, klētīs un dārza namiņos bija izvietoti skolotāju dzīvokļi. Tikai sporta zāle parkā bija uzcelta gluži no jauna.

Pārveidota bija arīdzan plašā teritorija ap pili. Nu tā bija pārtapusi par greznu parku ar sporta laukumu, basketbola laukumu un skrituļdēļu treniņu vietu. Ziemeļaustrumu pusē parks robežojās ar Bendesmežu, aizaugušu čūkslāju, un dienvidos atradās liels ezers — Mošķezers.

Sajellai iegriežot auto garajā pievedceļā, zem riepām nočirkstēja grants. Slaidi pagriezusi pa kreisi, viņa apturēja pie galvenās ieejas.

Pirmā stunda jau sen bija sākusies, tāpēc pie internāta ēkas nebija ne citu automašīnu, ne skolēnu. Laurai un Lūkasam paveicās, jo viņiem šodien mācības sākās tikai ar otro stundu.

Laura klusēdama izkāpa ārā un paskatījās uz galvenās ēkas fasādi, ko apvija mūžzaļās efeju stīgas. Aiz aizvērtajiem klašu logiem varēja dzirdēt klusinātas balsis.

Kad Laura aizcirta automašīnas durvis, viņa piepeši aizmugurē izdzirda klusu suņa rūkšanu. Šķita, ka tā nāk dziļi no rīkles, un izklausījās visnotaļ draudīgi. Laura sarāvās. Ja viņa kaut ko ne acu galā nevarēja ieredzēt, tad tie bija nikni suņi. Kad viņa bija vēl maza meitene, viņu bija sakodis dogs. Brūce gan nebija diez cik bīstama, bet kopš tās reizes Laura baidījās no suņiem. Viņa saspringti atskatījās. Taču tur nekā nebija, ne ziņas, ne miņas no suņa.

Tikai divi lieli bukša dzīvžoga dogi.

Abi bukši stāvēja lielā mauriņa vidū, kas piekļāvās piebrauk-tuvei un stiepās līdz pat sīku koku un krūmu pudurītim. Tie bija Albīna Ellerkinga, internāta dārznieka, mīluļi. Nepagāja ne diena, kad druknais vīrelis nerūpētos par saviem smalkajiem radījumiem, kuriem veidolu bija piešķīris pirms daudziem daudziem gadiem. Gandrīz ik dienas viņš tur darbojās ar lielām dārza šķērēm, vienā vietā nocirpdams kādu milimetru, citā — pielīdzinādams pāris lapiņu vai nez no kurienes izlīdušu zariņu, lai brīnumainie krūmi allaž nevainojami izskatītos pēc diviem milzu dogiem.

Jau daudzi internāta viesi bija apbrīnojuši šīs zaļās skulptūras, un ne viens vien skolēns no tiem bija pārbijies. īpaši naktī vai, saceļoties miglai ap zariem, suņi izskatījās gandrīz kā īsti. Daži rāvenšteinieši bija gatavi likt galvu ķīlā, ka tie mēdz arī riet. Vismaz klusi rūkt.

Līdz šim Laura bija uzskatījusi, ka tās ir tīrās muļķības. Vai domājusi, ka šie skolnieki vispirms slepus aizlavījušies uz Bendes-mežu un tur ierāvuši ko stiprāku. Tas bija stingri noliegts — un tieši tādēļ ārkārtīgi vilināja. Tāpēc arī rāvenšteinieši šad tad meža aizsegā pārkāpa šo aizliegumu. Atpakaļceļā viņiem vajadzēja paiet garām dzīvžoga figūrām, un alkohola apmiglotais prāts noteikti bija izspēlējis kādu jociņu.

Bet tagad taču viņa pati bija dzirdējusi rūkšanu! Vai arī tās bija tikai iedomas? Laura nebija īsti pārliecināta par sevi. Viņa vēlreiz pašķielēja uz zaļajiem dogiem, kas stāvēja zālienā. Tie nekustējās ne no vietas — kā jau dzīvžogs. Un starp tiem stāvēja Albīns Ellerkings. Dzīvžoga šķērēm rokā viņš niekojās ap saviem mīluļiem.

Piepeši dārznieks apstājās, pagriezās un palūkojās Laurā. Gandrīz vai šķira, ka viņš būru pamanījis meitenes vērīgo skatienu.