Laura un Avanterras noslēpums

— Kas noticis? — Laurai iešāvās prātā briesmīgas aizdomas.

— Vai tad tu neredzēji? — viņa neticīgi jautāja.

— Neredzēju? Ko tad neredzēju?

Vienu brītiņu Laura vēl domāja, vai nevajadzētu pateikt brālim, bet rad viņai drīz vien atausa gaisma, ka tam nebija jēgas — Lūkass viņai nenoticētu.

Neviens viņai neticētu!

Varbūt vienīgi Kaja.

Viņa žigli metās augšā pa kāpnēm. — Ai, neko. Nāc taču! — viņa uzsauca brālim pār plecu. — Vai arī tu taisies te palikt uz mūžīgiem laikiem?

Ieejas hallē, no kuras atzarojās gaiteņi uz mācību telpām un pacēlās kāpnes uz citiem stāviem, valdīja tumsa. Pa šaurajiem lodziņiem ieplūda tikai blāva gaismiņa, griestu lampas nebija ieslēgtas, un, saprotams, nedega ari elektriskās svecītes lielajā Ziemassvētku eglē, kas stāvēja halles vidū. Atila Morduks, saimniecības pārzinis, bija ļoti taupīgs vīrs. Tādēļ gaiteņus mācību stundu laikā neapgaismoja. Pašreiz nebija redzama ne dzīva dvēsele. Laurai un Lūkasam šķērsojot halli, viņu soļi klaudzēja pret akmens grīdas plāksnēm, un nāsīs iecirtās flīžu spodrināmā līdzekļa kodīgā dvaka.

Tieši pretī ieejas durvīm karājās milzīga eļļas glezna. Tajā bija attēlota jauna, skaista sieviete garā, baltā tērpā, viņai pie kājām gulēja milzīgs, melns vilks. Sievietes seja bija bāla, un viņa izskatījās nobēdājusies. Traki nobēdājusies, itin kā pasaulē nebūtu nekā, kas viņu spētu iepriecināt. Laura no vecākajiem skolēniem bija dzirdējusi, ka sievieti gleznā saucot par Silvu un ka viņa dzīvojusi nežēlīgā bruņinieka Rāvenšteina laikos. Acīmredzot viņai bijis šausmīgs liktenis, tas izskaidroja viņas dziļās skumjas.

Laura bez kāda nolūka pameta skatienu uz gleznu, un viņai likās, ka jaunā sieviete viņā pārmetoši noraugās.

Meitene sarāvās, apmulsusi noskurināja galvu un samirkšķināja acis. Bet, vēlreiz paskatoties gleznā, viss izskatījās tāpat kā allaž.

Kā gan citādi, Laura nodomāja. Vēl tikai trūka, lai vilks sāktu gaudot, bet tad es vismaz zinātu, ka esmu sagājusi sviestā. Bet dzīvnieks nekustīgi kā jēriņš gulēja pie savas daiļās pavēlnieces kājām, neizdvesdams ne skaņas. Kā gan lai viņš to varētu, Laura uzelpoja un veikli devās tālāk.

Zem gleznas brāļa un māsas ceļi pašķīrās. Lūkass nogriezās pa kreisi uz zēnu pusi, Laura devās pa labi uz meiteņu spārnu.

Piepeši Lūkasam kas iešāvās prātā. — Pagaidi brītiņu, Laura! — viņš iesaucās.

Laura pārsteigta apstājās, un Lūkass piesteidzās viņai klāt. Viņš noņēma no pleciem mugursomu un sāka tajā rakņāties. Pēc īsa mirkļa izvilka dāvanu papīrā ietītu sainīti. Brīdi vilcinājies, viņš to pasniedza māsai.

— Gandrīz vai būtu aizmirsis, — viņš sacīja. — Dāvana dzimšanas dienā. Manējo taču tu pieņemsi, vai ne?

Laura pasmaidīja un iegrūda Lūkasam sānos draudzīgu dunku.

— Skaidrs, aitasgalva! Tu taču tikpat ļoti vēlies, lai tētis pie mums atgrieztos!

Viņa paņēma dāvanu no brāļa rokas. — Paldies! Vai man tūlīt izsaiņot, vai arī varu to darīt savā istabā?

— Vari arī istabā, — Lūkass augstsirdīgi reica. — Tu jau tāpat zini, kas tur ir!

Laura pamāja. Protams, ka viņa zināja — jaunais “Harijs Poters”. Viņa to tik karsti bija vēlējusies.

Gandrīz tikpat karsti kā to, lai tēvs atgrieztos.

5 . nodaļa TUMŠIE SPĒKI

Kad Mariuss Leanders atguva samaņu, tūlīt pat atgriezās sāpes. Mugura dega kā ugunī un šķita, ka pāri vaigiem plūst kvēlojošas lavas straumītes. Nežēlīgie pātagas cirtieni, ar ko viens no pazemes cietuma uzraugiem viņu bija pamielojis iepriekšējā naktī, bija sacaurumojuši ādu, izķēmojuši seju un pārvērtuši muguru par vienu vienīgu degošu brūci. Viņam vēl bija paveicies, jo kāda līdzcietīga kalpone bija apžēlojusies par viņu. Kad cietumsargs beidzot bija licies mierā un pametis Mariusu likteņa varā, viņa bija ielavījusies netīrajā kamerā un apkopusi viņa savainojumus. Viņa bija apturējusi asinis, iztīrījusi brūces un tad notriepusi tās ar savāda paskata ziedi. Kad viņš bija apvaicājies par rās sastāvu, viņa bija atčukstējusi, ka tas esot maisījums no dziedinošiem māliem un dažādām zālītēm, kas aizkavēšot iekaisuma veidošanos. Jo iekaisušas brūces nozīmētu drošu nāvi. Tas bija beidzamais, ko viņš bija sapratis, iekams zaudēja samaņu.

Mariuss Leanders nopūtās. Atkal ienāca prātā sievietes vārdi. Viņa sajēga par medicīnu gan nebija liela, bet nevajadzēja būt ārstam, lai noprastu, ka šajā kamerā pastāvēja nopietna iespēja inficēties.

Tik nopietna, ka tas bija bīstami dzīvībai.

Nu jau gandrīz gadu Tumšie Spēki viņu turēja ieslēgtu Tumsas cietokšņa pazemes cietumā, kuram nebija logu. Zemais būcenis bija mitrs un netīrs, un tajā čumēja un mudžēja dažādi kukaiņi. Blusas un blaktis, prusaki un zirnekļi bija viņa sabiedrība dienas laikā, žurkas un peles apciemoja naktīs. Ņemot vērā sadistiskā uzrauga sagādātās brūces, inficēšanās šķita neizbēgama. Mariuss Leanders varēja vien cerēt, ka noslēpumainā mikstūra patiešām iedarbosies. Taču iespējams, ka tam nebija lielas jēgas. Pat tad, ja viņš pārciestu sitienu nodarītās sekas, varēja gadīties, ka viņam nāksies dzīvam sapūt šajā pagrabā.

Un kurš gan lai viņu atbrīvotu?