Laura un Avanterras noslēpums

No pirmā acu uzmetiena viņš gandrīz neatšķīrās no ciriem sava vecuma vīriešiem — kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Labi, viņam bija prāvs deguns kā kartupelis, un pārlieku lielās ausis izskatījās mazliet smailas. Tumšzaļas acis arī galu galā nebija pārāk bieži sastopamas. Tomēr Albīns Ellerkings šķita visai nekaitīgs. Izskatījās, ka viņš nespētu pat mušai nodarīt pāri. Bet tikai no pirmā acu uzmetiena. Kaut gan Laura nevarētu pamatot, kāpēc, bet šim vārdos skopajam vīrietim piemita kas tāds, kas meiteni mudināja pēc iespējas netrāpīties viņam ceļā.

Viņai Albīns Ellerkings vienkārši nepatika. Un Zēvele jau nu ne tik.

Zēvele bija rūsgani brūnais dārznieka kaķis, kas, pēc Lauras domām, bija tikpat nejauks kā tā saimnieks. Lopiņam bija palikusi rikai viena acs. Otru pirms dažiem gadiem bija izrāvis sāncensis, cīnoties par kādas kaķu dāmas labvēlību. Albīns Ellerkings Zēveli bija izlutinājis līdz nejēdzībai, un runcis tostarp bija tā pieņēmies svarā, ka vairs īsti nespēja paskriet. Lielākoties kaķis tupēja viņam uz pleca — gluži kā raganām pasakās. Tagad gan Zēvele glaudās gar Albīna lielajām kājām.

Dārznieks vēl joprojām raudzījās meitenē ar neizdibināmu skatienu. Viņš izskatījās drūms, gandrīz vai biedējošs.

Vai viņam kaut kas būtu pret mani, Laura sev vaicāja. Vai arī esmu ko izdarījusi, kā nevajag?

Albīns Ellerkings, raugi, bija ieguvis slavu ar to, ka ikvienu skolnieku, kas pārkāpa internāta vai parka kārtības noteikumus vai kaut kā citādi apgrēkojās, bez žēlastības nosūdzēja internāta vadībai. Par laimi, tas tikai retumis beidzās slikti, jo direktors Austrums Aureliāns pats nebija aklas noteikumu ievērošanas piekritējs un tādēļ vairākumā gadījumu skatījās uz notikušo caur pirkstiem. Tomēr neviens skolnieks nevarēja ciest Albīnu Ellerkingu. No viņa baidījās gandrīz tikpat ļoti kā no Atilas Morduka, saimniecības pārziņa.

Bet tas jau bija cits gadījums.

— Beidz vienreiz sapņot, Laura, un paņem mugursomu no mašīnas! — Sajella pārmetoši sacīja, nepacietīgi gaidīdama pie šofera durvīm.

Laura žigli aizskrēja pie Lūkasa, lai no bagāžnieka paņemru mugursomu. Viņa piebikstīja brālim, kas atkal blēņojās ar Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņu.

— Vai tu arī dzirdēji? — viņa Lūkasam klusi pajautāja.

— Ko tad? — viņš gribēja zināt un vēlreiz noķēra tenis-bumbiņu.

— Suņus, — Laura teica, uzmezdama mugursomu plecos.

— Suņu rūkšanu.

Lūkass kādu brīdi viņā līdzjūtīgi paskatījās un tad, ne vārda neteicis, papurināja galvu.

Atvadas no pamātes bija īsas un nesagādāja sirdssāpes. Pavirša apskaušanās un "Cau, līdz nākamnedēļai!” Tad Sajella iekāpa mašīnā un ātri aizbrauca.

Laura un Lūkass viņu nepavadīja ar skatienu pat ne sekundi. Brālis ar māsu blakus devās uz platajām kāpnēm, kas veda uz ieejas portālu. Apakšējos pakāpienus katru savā pusē greznoja divas lielas akmens skulptūras — nīgri lauvas ar ērgļa spārniem, kas it kā apsargāja ieeju. Kāpnes sedza milzīga nojume, kas rās aizsargāja no lietus un sniega. Nojumi balstīja resna akmens kolonna.

Tā bija īpaša kolonna. Interesanti, kas gan bijis prātā nezināmajam akmeņkalim, kurš to bija darinājis pirms daudziem gadiem, — tai bija varena milža veidols. Ķermenis gan vietām bija tikai ieskicēts un ne gluži atbilda cilvēka proporcijām, tomēr kolonna neapšaubāmi atainoja īstu milzi. Sejai ar laipnajām acīm un blēdīgo smaidu akmeņkalis tomēr bija veltījis īpašas rūpes. Sirsnīgo sejas vaibstu dēļ akmens milzis, neraugoties uz iespaidīgo augumu, kas pārsniedza piecus metrus, nekādā ziņā neradīja draudīgu iespaidu. Tieši pretēji: Laurasprāt, tas drīzāk bija krietns durvju sargs, kas laipni apsveica skolēnus un viesus Rāvenšteinas pilī.

Kāpjot pa pakāpieniem, Laura domīgi pavaicāja brālim: — Vai viņam bijis arī modelis?

— Kam tad?

— Nu, tai kolonnai. — Laura norādīja uz milža seju. — Viņš izskārās gluži kā dzīvs.

Lūkass papurināja galvu.

— Tēlnieki un akmeņkaļi parasti strādā pēc skicēm, — viņš atbildēja mazliet aizbildnieciskā skolmeistara tonī, kas Laurai briesmīgi krita uz nerviem un varēja viņu nokaitināt līdz baltkvēlei. — Atšķirībā no gleznotājiem, kuri visai labprāt izmanto dzīvus modeļus, kas gan konkrētajā gadījumā būs bijis vienkārši neiespējami.

Laura neizpratnē pavērās brālī. — Kā tad tā?

— Pavisam vienkārši, tu, trūcīgais koeficienti — Lūkass sacīja un savilka seju platā smīnā. — Vai arī tev kādreiz ir gadījies ierau-dzīt īstu milzi?

Laura ievilka elpu. — Tu... tu esi... īsts... — viņa izmisīgi meklēja īsto izteicienu, — īsts stulbiots! — meitene sašutusi iebļāvās, taču Lūkass jau bija pagriezies un, klusi ķiķinādams, kāpa augšā pa kāpnēm. Bet Laura vēlreiz paraudzījās akmens milža sejā, un tēla kreisā acs samiedzās un viņai pamirkšķināja!

Nēēē!

Laura gandrīz vai skaļi iekliedzās. Viņa palika stāvam kāpņu vidū un kā zibens ķerta nespēja atraut skatienu no kolonnas galvas.

Lūkasam nepaslīdēja garām viņas pārsteigums. — Kas noticis? — viņš izbrīnījies apvaicājās.

— T-t-tas m-mi-milzis, — māsa stostījās un norādīja uz kolonnu.

Lūkass sekoja viņas skatienam. — Kas tad atkal viņam noticis?