Laura un Avanterras noslēpums

Mariuss vēlreiz izdvesa skaļu vaidu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi bija gulējis bezsamaņā. Kamerā allaž valdīja krēsla, tā ka viņam jau sen bija pazudusi jelkāda laika sajūta. Viņš gandrīz vairs nemanīja arī sēra dvaku, kas sākumā bieži vien bija izraisījusi nomācošu nelabumu un sliktu dūšu. Beidza nost tikai pagraba nepanesamā, mirrā kvelde. Droši vien viņš nekad pie tās nepieradīs. Sviedri straumēm plūda pār seju, un krūtis spieda mokošs slogs. Viņš ar pūlēm tvēra pēc gaisa. Šķita, ka mutē mēles vietā atrodas savēlusies, veca zeķe. Viņam slāpa, šaušalīgi slāpa. Cerams, ka krūzē, kas stāvēja uz rupji tēstā koka galda pie režģiem, vēl ir ūdens.

Elsdams pūzdams Mariuss Leanders piecēlās no guļvietas, kas bija klāta ar appelējušiem salmiem. Pirmajā mirklī viņam likās, it kā viss ķermenis būtu pārvērties par vienu vienīgu dzeļošu sāpi. Karra dzīsliņa dega kā elles ugunī. Piespiedis sevi spert pirmo soli, viņš juta, ka sāpes pamazām atlaidās. Viņš uzmanīgi lika kājas uz priekšu un ar pūlēm tuvojās koka galdam. Kailās pēdas noplakšķēja uz raupjās akmens grīdas, pāri labajai kājai aizrāpoja zirneklis, bet pele satraukusies paskraidīja apkārt un pazuda caurumā.

No gaiteņa kameru atdalīja režģi, ko veidoja metāla stieņi rokas dilba resnumā. Durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām. Par bēgšanu nebija ko sapņot, turklāt Mariusu Leanderu nepārtraukti uzraudzīja. Gaitenī pie kameras statīvā bija iesprausta lāpa. Tā apgaismoja koridoru un meta blāvu atblāzmu arī lielākajā kameras daļā. Zem lāpas stāvēja mazs galdiņš ar diviem koka ķeblīšiem, uz kuriem parasti sēdēja abi cietumsargi. Tagad gan pie galda snauduļoja tikai viens no lempīgajiem puišiem.

Iespējams, ka viņa biedrs, kas mazliet pievilka kreiso kāju, šobrīd pārbaudīja otru pagrabu, pārliecinādamies, vai viss kārtībā un vai visi cietumnieki ir droši ieslodzīti. Bez šaubām, Mariuss Leanders to varēja vienīgi pieņemt. Jo viņš nezināja, vai ir vēl citi ieslodzītie, un, ja ir, tad cik daudz. Blakus kameras katrā ziņā bija tukšas, vismaz no turienes nedzirdēja ne skaņas. Tomēr viņš nezināja, kā izskatās attālākajās kamerās. Mariuss gan atcerējās, ka reiz naktī bija dzirdējis kāda vīrieša šaušalīgos kliedzienus, bet tas jau bija pirms krietna laika. Kopš tās reizes viss bija klusu.

Klusu kā kapā.

Uzraugs pacēla galvu, pamanījis sakustēšanos kamerā, un brīdi aizdomīgi pavērās ieslodzītajā ar visām trim acīm. Tāpat kā kolēģis, arī viņš bija trejacis. Pieres vidū viņam bija vēl trešā papildu acs. Šī trešā acs arvien bija nomodā, kad parastais acu pāris bija aizvērts, tā ka uzraugs varēja uzraudzīt ieslodzīto pat gulēdams. Šī iemesla dēļ Tumšie Spēki rrejačus labprāt izmantoja sardzē vai par izlūkiem karagājienos. Pirmo reizi sastopot trejaci, Mariuss bija drausmīgi pārbijies, bet pa šo laiku viņš jau bija pieradis pie to izskata.

Trejacim bija pamatīgi maisiņi zem izvalbīto vardes acu pāra, kuru plakstiņus gandrīz vai nevarēja saskatīt. Tādēļ Mariuss viņu bija nokristījis par Kātiņaci, bet paklibo kolēģi par Klibkāji, lai abiem uzraugiem, kas bija viņa vienīgā sabiedrība, būtu vismaz vārds. Priekšā stādījušies viņi nebija.

Kātiņacis drūmi pavērās Mariusā. Ieraudzījis, ka gūsteknis vēlas tikai padzerties, viņš nomierinājās. Zem šķībā deguna pazibēja izsmējīgs smīns. Tad viņš novērsās un garlaikoti blenza tukšumā.

Mariuss neļāvās sevi maldināt: viņš bija drošs, ka Kātiņacis tomēr sekoja katrai viņa kustībai ar trešo aci. Galu galā viņš spēja to grozīt neatkarīgi no abām pārējām acīm, tādējādi skatoties divos dažādos virzienos.

Beidzot Mariuss bija sasniedzis galdu ar ūdens krūzi. Viņš satvēra to abām rokām un ar mokām pacēla pie lūpām. Tad dzēra kāriem malkiem.

Ūdens! Nekas nebija gardāks par vēsu ūdeni.

Dzesējis degošās slāpes, viņš tūliņ pat sajutās labāk. Skaidrs, mugura vēl joprojām smeldza, bet gan jau viņš pārcietīs sāpes. Vienkārši jāiztur! Nedrīkstēja padoties, jo citādi viss būs zaudēts, un viņš nekad neizies dzīvs no cietuma. Šo gandarījumu viņš saviem mocītājiem nedrīkstēja sagādāt nekādā ziņā. Visbeidzot, Laurai bija vajadzīga viņa palīdzība.

Laura.

Atkal bija klāt mokošas domas.

Cerams, ka viņa bija sapratusi un arī paturējusi prātā, ko es viņai naktī sacīju! Kaut nu man būtu dāvāts mazlier vairāk laika! Kaut šis nolādētais uzraugs būtu vienu vienīgu minūti vēlāk atklājis, ka esmu devies sapņu ceļojumā! Tikai vienu minūti — un es būtu Laurai pateicis, kur paslēpts Dūmākonis, Čukstošā migla. Bez Dūmākoņa viņa nespēs nemanīta iekļūt kapenēs. Nekad! Un tad viņai neizdosies veikt savu uzdevumu — un viss būs vējā.