Laura un Avanterras noslēpums

Kajai piemita tā pati kaislība, kas Laurai — aizraujošas grāmatas. Vienalga, vai runa bija par dēku vai fantāzijas romānu, pasakām, teikām vai leģendām — ja kāda grāmata bija saistoša, draudzenes lasīdamas spēja aizmirst visu pārējo. Diemžēl pēdējā mācību gadā tā bija atgadījies pārāk bieži. Viņas labprātāk iegrima romānos nekā mācību grāmatās, tūdaļ dabūdamas par to samaksāt: abas bija nesekmīgas un palika uz otru gadu.

Kaja nogaidoši pavērās draudzenē. — Ceru, ka tev patiks?

— Noteikti, — Laura atteica, — to es jau sen gribēju izlasīt. Bet atceries, ko mēs apņēmāmies: šogad skolas darbi būs pirmajā vietā, un tikai tad viss pārējais!

Kaja pamāja, tomēr viņas sejas izteiksmē diez kāda sajūsma vis neatspoguļojās. Kamēr Laura nolika dāvanu, noņēma mugursomu un novilka sarkano jaku, sākdama stūķēt skapī savas mantas, sproggalvainā būtne ar pūlēm ierāpās atpakaļ gultā, atbalstīja muguru pret sienu un gaidoši paskatījās draudzenē. — Kā tev gāja pa nedēļas nogali? — Kaja, manāmi aizelsusies, vaicāja. — Stāsti taču!

Laura norūpējusies nolūkojās draudzenē. Acīmredzot ar mazo izkustēšanos bija gana, lai viņai rastos aizdusa. Kaja sēdēja tieši zem plakāta ar kupraino vali, un viņai virs galvas šūpojās jautrs istabas rotājums ar vaļiem — proti, Kaja fanoja par vaļiem. Klasē daži gan runāja, ka ar viņas resno-figūru cits nekas neatliekot, kā sajūsmināties par šiem iespaidīgajiem jūras iemītniekiem. Tas bija ne tikai riebīgi, bet gan, saprotams, arī nenormāli pārspīlēti, tā domāja Laura. Kajai nepiemita ne mazākā līdzība ar vaļiem, kā tie ķēmi apgalvoja — augstākais, tikai pavisam mazdrusciņ.

— Nu, plāj tik vaļā! — Kaja nepacietīgi skubināja. — Kaut ko taču pa abām pēdējām dienām tu arī piedzīvoji?

— Hmm, — Laura novilka. — Nebija pārāk forši. Kā jau parasti. Pamāte kā vienmēr bija sastresojusies — iedomājies, šoreiz gribēja mūs aizstiept uz koncertu ar kantātēm!

— Nevar būt!

— Var gan! Vājprāts, ne?

Kaja centīgi pamāja ar galvu. — Ja tā padomā, kādā bezjēgā jūs esat iekūlušies ar savu pamāti, tad reizēm es pat priecājos, ka maniem vecākiem priekš manis vispār nepaliek laika, — viņa sacīja.

— Varbūt tev taisnība, — Laura domīgi atbildēja. — Un skaidrs, ka mēs arkai sakašķējāmies. Kā vienmēr. Kā redzi, man bija pilnīgi normāla nedēļas nogale.

Bet te viņai iekrita prātā vēl kas. — Kad vakar biju izjādē, rad... — Laura vilcinājās. Vai stāstīt Kajai, kas viņai bija gadījies izjādes laikā? Vai to, kas bija noticis nakti? Un par akmens milzi?

Labāk jau ne!

Pretstatā Sajellai un Lūkasam draudzene viņai noteikti noticētu. Turklāt vēl katram vārdam, par to Laura it nemaz nešaubījās. Taču jau nākamajā dienā internātā visi zinātu vissīkākās detaļas. Jo, lai cik jauka arī būtu Kaja un lai cik ļoti uz viņu arī varētu paļauties, tikpat ļoti viņa nespēja kaut ko paturēt pie sevis. Lauras piedzīvojumi vārds vārdā tiktu izpausti tālāk. Un to nu Laurai nepavisam nekārojās. Tālab viņa nolēma, ka labāk paklusēs. Vismaz sākumā.

— Kas tad notika tavā izjādē? — Kaja neatlaidās.

— Ēēē, — Laura stostījās. — Eēē... tur bija tikai... nu, Viesulis... viņš...

— Nu, kas tad?

Laura drudžaini meklēja ticamu izskaidrojumu. Piepeši ienāca prātā avārijas meli.

— Viņš... viņš pazaudēja pakavu! Paklupa un mani gandrīz vai nometa zemē!

— Bet galu galā nenometa, ja? — Kaja jautāja un savilka neticīgu grimasi.

Laura papurināja galvu. — Nē, — viņa steidzīgi attrauca un tad aši iesprauda savu jautājumu, lai draudzeni pievērstu citām domām: — Un kā tad gāja pa Rāvenšteinu? Ko tu sadarīji nedēļas nogalē?

Iekams Kaja paguva atbildēt, Lauras skatiens pievērsās pulkstenim. — Oho! Tik vēls! Man pirms mācībām vēl ātri jāaizskrien pie Aureliāna! — Tad viņa steigšus pielēca kājās un izgāja no istabas.

Kaja noraudzījās draudzenei pakaļ. Viņa nezināja, kāpēc, bet šodien Laura kaut kā likās savāda. Pavisam citāda nekā parasti. Turklāt viņai taču bija dzimšanas diena.

Jocīgi, Kaja nodomāja. Un meitene, kaut arī nezinādama, kālab, bija pilnīgi droša, ka kaut kas atgadījies.

Kaut kas te nebija kārtībā.

Melnais hercogs un viņa pavadoņi bija pienākuši pie kameras, un tagad Mariuss varēja saskatīt arī abus pārējos stāvus. Viņam par izbrīnu viena no tiem bija gara auguma sieviete. Smaragdzaļā kleita, kas cieši piekļāvās augumam, darīja viņu līdzīgu ķirzakai. Arī acis ar šaurajām zīlītēm dzeltenajās varavīksnenēs atgādināja rāpuli. Seja, ko iekļāva piķa melnie mati, bija bāla un sastingusi, tajā neizpaudās nekādas izjūtas.

Vīrietis viņai pie sāniem bija aplicis koši sarkanu apmetni ar lielu kapuci, kas aizsedza seju, tā'ka tā palika tumsā un nebija redzama. Tomēr Mariuss Leanders pārbijās gandrīz līdz nāvei, jo viņš atcerējās, ka šādus apmetņus ar kapucēm nēsāja tikai izdaudzinātie furhuri. Šiem melnajiem burvjiem piemita neizmērojams spēks, un visi no viņiem baidījās kā no uguns.

Kādēļ gan, augstā debess, Melnais hercogs līdzi bija atvedis furhuru?