Laura un Avanterras noslēpums

Dr. Kvintusam Tumšickim bija jau gandrīz piecdesmit gadu, tomēr viņš izskatījās jaunāks. Viņa sejas vaibsti līdzinājās romiešu ķeizariem, ko Laura pazina no vēstures grāmatām. Dr. Tumšickis allaž bija viegli iededzis, un viņa tumšie mati, kuros vēl nevīdēja sirmums, allaž bija stilīgi apgriezti un nevainojami sasukāti. Kvintuss Tumšickis būtu bijis ārkārtīgi simpātisks vīrietis, ja vien viņa tumšās acis nebūtu tik dzeļošas, ka rās taisni vai caururba pretī stāvētāju.

Skolotājs nebija ne mazākā mērā pārsteigts par Lauras ierašanos direktora kabinetā.

— Laura Leandere? — viņš pajautāja, viegli pasmaidīdams un atsegdams zobus, kas bija tik balti un nevainojami kā televīzijas reklāmā. — Kā varu tev palīdzēt, Laura?

— Ē... mmm, — Laura stostījās, — īstenībā... īstenībā es gribēju satikt profesoru Aureliānu. Vai viņa šeit nav?

— Nav gan, — Dr. Tumšickis atbildēja, viegli pašūpodams galvu. Viņš izlikās, it kā gribētu pārlaist skatienu istabai. — Vai arī tu viņu varbūt vari te ieraudzīt? — Smalkā ironija viņa balsī bija nepārprotama.

— Kur tad ir profesors Aureliāns?

— Godājamais kolēģis kopš vakardienas ir saslimis, — Kvintuss Tumšickis paskaidroja, un Laura drusciņ nobrīnījās, ka viņa sejā atkal atplauka smaidiņš. — Un, atbildot uz tavu nākamo jautājumu, Laura, — nē, ārsts vēl nezina, kas tā par slimību.

Laura izbijusies viņā paskatījās. — Vai tad... ir tik ļauni?

Dr. Tumšickis paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Kā jau teicu — ārsts vēl neko tuvāk nav noskaidrojis. Kolēģim Aureliānam ir vispārējs vājums, tālab viņam tika parakstīts stingrs gultas režīms. Es pildīšu viņa pienākumus, līdz viņš atkal būs uz strīpas.

Laura norija siekalas. Satriekta viņa kādu brīdi raudzījās grīdā.

— Varbūt es tev varu palīdzēt, Laura? — direktora vietnieks pārtrauca klusumu. Viņa sejas izteiksmē bija jaušams kaut kas glū-nīgs.

— Nē, nē! Nepavisam. Vai... varbūt profesoru Aureliānu drīkst apciemot?

Kvintuss Tumšickis papurināja galvu. — Izslēgts! Pie viņa drīkst iet rikai ārsts un Mērija Morgana. Mis Mērija viņu aprūpē, kad viņai pašai nav stundu.

Tad vismaz viņš ir labās rokās, Laura nodomāja.

Mis Mērija Morgana bija internāta angļu un franču valodas skolotāja, un visi skolēni viņu bija ārkārtīgi iemīļojuši. Lielum lielais vairākums jauno sievieti gandrīz vai dievināja, un arī Laurai mis Morgana patika vairāk par citiem. Skolotājai bija maigs raksturs, viņa bija neizmērojami izpalīdzīga un pret visiem audzēkņiem izturējās taisnīgi. Mis Morgana noteikti arī parūpēsies, lai Austrumam Aureliānam nekā netrūktu.

— Vai ir jau zināms, cik ilgi profesoram...?

— Nē, Laura. Patlaban to vēl neviens nevar pateikt.

Protams, Laura nodomāja. Kā gan citādi? Ja vēl nav skaidrs,

kas viņam noticis.

Pavērusies Dr. Kvintusā Tumšickī un atvadīdamās, Laura apjauta viņa pārliecību, ka profesors tik drīz vis neatsāks pildīt savus pienākumus. Tā vien rādījās, ka viņš par to ir cieši pārliecināts.

Ne jau smaids nodeva viņa domas. Tās bija acis. Saltas acis.

Aukstas kā ledus.

Laura aizvēra sekretāres kabineta durvis un izgāja gaitenī. Koridors nebija kurināts. Laura viegli nodrebēja. Viņa aizpogāja jaku un, domās iegrimusi, devās uz klasi, neievērodama tumšo stāvu, kas bija ierāvies tumšā stūrī un vēroja viņu ar tikpat tumšu skatienu.

Tas bija Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Uz spēcīgā, īsā rumpja pleciem bija uztupināta pārsteidzoši liela galva. Iespaidīgais pauris bija kails kā boulinga lode, un arī uz apaļās sejas, kas līdzinājās pilnmēnesim, nebija atrodams ne sīkākais bārdas matiņš. Nebija pat nevienas pūciņas, pilnīgi nekā — Atilas vaigi un zods bija tik gludi kā zīdaiņa dibens.

Taču visuzkrītošākās bija viņa rokas. Tās bija tik garas, ka sniedzās turpat vai līdz ceļiem. Turklāt tās bija tik spalvainas, ka gandrīz vai likās, it kā tās klātu hieza, rūsgana vilna, kas tikpat krāšņi zēla arī plaukstu virspusē. Plaukstas bija nesamērīgi lielas. Ne nu gluži kā tualetes poda vāki, kā apgalvoja daži skolnieki, bet tomēr tik pamatīgas, ka Atila bez kādām pūlēm varēja ar vienu roku pacelt smago medicīnisko bumbu.

Atila Morduks jau bezgala ilgi strādāja Rāvenšteinā par saimniecības pārzini, un tikpat ilgi viņš bija arī skolēnu bieds. Seja viņam allaž bija briesmīgi saviebta. Neviens skolnieks nevarēja atcerēties, ka Atila Morduks kādreiz būtu iesmējies vai kaut vai novīpsnājis. Viņš vienmēr izskatījās tik nīgrs, it kā gribētu konkurēt ar vissmagākā metālroka grupām. Lielākā daļa zēnu un meiteņu pārbijās, jau viņu ieraugot, un grieza ceļu.

Laura bija gandrīz aizgājusi līdz gaiteņa galam, kad Atila Morduks uzmanīgi pavērās uz visām pusēm. Tad arī viņa masīvais ķermenis sāka kustēties. Kaut arī viņš gāzelējās kā jūrnieks, kas nule izkāpis krastā, viņa gaita bija neparasti izveicīga un lunkana. Nesaceldams ne mazāko troksnīti, viņš sekoja Laurai, kas neko nenojauta.