Piepeši Laurai radās sajūta, ka viņu kāds novēro. Viņa burtiski izjuta sev pievērstu skatienu. Meitene pārtrauca stiepšanās vingrinājumus, piecēlās un pagriezās. Uzmanīgi nopētīja visu zāli. Taču tur neviena nebija. Lai kā Laura arī pūlējās, viņa nespēja nevienu ieraudzīt, arī zāles neapgaismotajā daļā ne. Acīmredzot viņa bija maldījusies. Paraustījusi plecus, viņa atsāka vingrinājumus un tālab nespēja saskatīt tumsnēju stāvu, kas tagad glūnēja paklāju grēdas aizsegā no rālākā stūra, nomērodams Lauru ar drūmu skatienu. Tūliņ pat slepenais vērotājs atkal paslēpās aiz paklājiem, jo otrā zāles pusē atvērās durvis. Ienāca jauns vīrietis.
Lauras sejā atplauka smaids, kad viņa ieraudzīja Persiju Valjantu. Staroja arī Persijs. Viņa atlētisko augumu tāpat iekļāva paukošanas tērps, masku viņš bija pasitis padusē.
Pienācis pie Lauras, viņš viegli paklanījās. — Esī laipnī svei-cīnatā, dārgā Laura, — viņš sacīja savā tikpat dīvainajā, cik jocīgajā runas veidā, — un pieņem manus vissirsnīgākos novelējumūs tavos šupla svētkos!
Laurai nācās pasmaidīt. Persijs Valjants bija no Francijas. Kaut arī viņš bija dzimis Burgundijā, vecāki viņam bija devuši senu bre-toņu vārdu Persevals. Tomēr radiem un draugiem tas šķita pārāk sarežģīts, un tā jau no agras bērnības visi viņu sauca tikai par Persiju. Vācu valodu viņš galvenokārt bija iemācījies, lasīdams savas mīļākās grāmatas — viduslaiku vārsmotos romānus un bruņinieku eposus. Persijs, raugi, bija kaislīgs viduslaiku fans. Ja viņam būru dota iespēja dzīvot kādā citā laikā, tad viņš, ne mirkli nedomādams, izvēlētos bruņinieku, ceļojošo dziedoņu un cēlo pil-skundžu laikmetu. Tas, saprotams, arī izskaidroja viņa lasāmvielas izvēli. Jo šīs valodas īpatnības nepārprotami bija atstājušas savas pēdas viņa vācu valodā, kas izteiktā franču akcenta dēļ skanēja vēl jocīgāk. Persijs to, protams, zināja, bet viņš nebūt necentās te kaut ko grozīt. Un būtu arī bijis žēl, Laura domāja. Persija runas veids izklausījās vienkārši jautri un viņai patika.
Īstenībā viņai Persijā patika viss.
Laura uzsmaidīja fizkultūras skolotājam. — Paldies, mesjē Valjant, — viņa atteica.
Jaunais cilvēks vēlreiz paklanījās.
— Vai tu man, necenīgajām, piedosī manū neverribū, ka likū gaidīt tik jaukai
Laura pasmīnēja. — Nekas, — viņa sacīja, — viss kārtībā!
Tad Persijs kļuva nopietns. — Nu labi, pietīks apmainīties vārdiem, nu es beidzot grribešū rredzēt darrbus, dārrgā Laurrā.
— Tikai mazu brītiņu! — Laura paspēra viņam soli tuvāk. — Kas noticis profesoram Aureliānam?
Parsijs sarauca pieri. — Neļauj rraizēm skumdināt sirdi, — viņš tad klusi atteica. — Mūsu godājamais prrofesors itin drrīzi atkal būs nostājēs uz veselibās takas!
— Bet kas tad viņam ir? Kādēļ neviens man to nevar pateikt?
— Jel vingrrinies pacetibā, Laura! — Persijs brīdināja. — Drrīz vien tu saprratisī. Un tagad sākam — tas pats vingrrinājums, kas pagājušo rreizī!
Viņš atglauda no pieres pagaros gaišos matus, uzlika masku un ar floreti rokā ieņēma pozīciju pretī Laurai. Arī Laura uzlika masku un satvēra ieroci labajā rokā.
Viņa bija gatava.
— En
Uzbrukums, atsitiens, pretuzbrukums — un tā visu laiku.
Lauras seju zem šaurās maskas pārpludināja sviedri, un elpa bija kļuvusi straujāka. Laura bija veikla un arvien paguva žigli izvairīties no Persija uzbrukumiem, tā ka paukošanas skolotājam neizdevās ieskaitīt trāpījumu. Tad viņa pati pārgāja uzbrukumā. Persijam vispirms itin labi izdevās to atsist, bet Laura nepadevās. Viņa paātrināja tempu.
Man viņš kaut kā jāpārsteidz, meitenei iešāvās prātā. Tai pašā acumirklī viņa zināja, kas darāms. Pēdējos trīs uzbrukumos viņa bija mēģinājusi skolotāju apvest ap stūri. Vienu vēzienu bija vērsusi pret ķermeņa augšdaļu, bet tad pēdējā brīdī panirusi zem
Persija ieroča, lai trāpītu viņam sānos. Un katrreiz Persijs bija atšifrējis šo plāniņu un bez pūlēm atvairījis uzbrukumu. Šoreiz viņai vajadzēja mēģināt citādi.
Laura izklupa divus soļus uz priekšu un pavicināja floreti uz Persija pusi. Viņš atsita pirmo cirtienu, bet Laura neatlaidās. Asmens atkal pāršķēla gaisu, no jauna notēmēja uz Persija krūtīm, bet tad, pēdējā brīdī...
Nē, šoreiz Laura netēmēja zem pretinieka ieroča, kā viņš to bija gaidījis. Viņš uzreiz izdarīja atvairīšanas kustību — un tādējādi krūtis bija neaizsargātas! Laura to tik vien bija gaidījusi — ātri kā zibens viņa pagrūda uz priekšu savu ieroci un trāpīja Persija stepētajai paukošanas jakai.
Persijs pacēla roku un norāva no sejas masku. — Bravo, Laura! — viņš elsdams sacīja. — Tev izdodas arrvien labāk. Un, kad...
Viņam šķita, ka ar acs kaktiņu ir samanījis melnu ēnu sporta zāles tumšajā pusē. Taču, pagriežoties uz to pusi un ieskatoties, tur neviena nebija. Lai cik rūpīgi viņš nenopētītu katru kaktiņu, neko nevarēja ieraudzīt.