Laura un Avanterras noslēpums

Vakariņās ēdamzālē bija aizņemtas gandrīz visas vietas. Lielajā zālē, kur Nežēlīgā bruņinieka dzīves laikos bija notikusi plaša uzdzīve un trakas dzeršanas, arī tagad gāja augsti, kaut arī Reimāru un viņa mežonīgos drauģeļus jau vairāk nekā astoņsimt gadus klāja vēstures pīšļi. Augstie, senatnīgie griesti ar koka sijām, ar koka paneļiem apšūtās sienas un grezni kaldinātie svečturi vēl aizvien atsauca atmiņā šīs zāles rosīgo pagātni, kaut arī svečturos vairs nebija iespraustas vaska sveces un lāpas, bet tikai gluži parastas spuldzītes, kas gādāja par omulīgu gaismu. Tomēr adventes vainagā, kas bija piekārts pie telpas griestiem, bija īstas sveces, divas jau dega, un no liesmiņām pret griestiem stīdzēja smalkas dūmu strūkliņas.

Skolēni, kas sēdēja uz soliem pie gariem galdiem, acīm redzami jutās labi. Šķīvji šķindēja un naži atsitās pret dakšiņām, zāli pildīja mundra tērgāšana, laiku pa laikam ieskanējās līksmi smiekli.

Skolotāju galds atradās uz neliela koka paaugstinājuma pie zāles gala sienas, lai viņi varētu kā nākas paturēt acīs savus audzēkņus, kaut arī parasti tam nebija lielas nozīmes. Nelikās, ka

skolēnus kaut mazākajā mērā traucētu skolotāju klātbūtne, un pedagogi parasti arī neko neteica. Pat profesors Austrums Aureliāns aizrādīja rikai tad, ja gāja pārāk traki, kas tomēr gadījās ārkārtīgi reti. Gandrīz vai nekad. Aureliāns bija cieši pārliecināts, ka maltītes baudīšanai jāsagādā prieks. Tādēļ vajadzēja ne tikai gardu ēdienu, bet arī interesantas sarunas un labu noskaņojumu.

Šodien Austrums Aureliāns nesēdēja pie skolotāju galda. Toties Dr. Kvintuss Tumšickis jau bija ieņēmis direktora krēslu, kuram vienīgajam bija augsta atzveltne un roku balsti. Rebeka Taksa bija iekārtojusies viņam pa labi. Slaidā matemātikas un fizikas skolotāja bija apvilkusi koši rozā kleitu. Karmīnsarkanos matus, kas bija sapīti sīkās bizītēs, viņa bija apvijusi ap galvu, un patlaban bija iegrimusi sarunā ar skolas vadītāja vietnieku.

Lauras galds bija trešais, skaitot no ieejas, un atradās pie loga. Viņa sēdēja tieši pie ejas, blakus viņai Kaja, bet pretī brālis un Magda Šneidere, meitene no Lauras klases. Magda gan bija apmēram tikpat liela auguma kā Laura, un viņai arī bija gari, gaiši mati, tomēr viņa ne tuvu neizskatījās tik labi kā Laura. Katrā ziņā to apgalvoja Filips Bodēns, kas arī mācījās 7.b. Klasesbiedri viņu bija iedēvējuši par misteru Vēso, jo Filips vienmēr tēloja vēso, ģērbās tikai supermodernās drēbēs un katru otro nedēļu aizstaigāja pie friziera, lai stilīgi ieveidotu kviešu dzelteno matu krēpes. Protams, misters Vēsais bija speciālists arī sieviešu jautājumā. Vismaz tā viņš apgalvoja. Laura viņu uzskatīja par apdauzītu, un gandrīz visas pārējās meitenes no viņas klases arī bija tādās pašās domās. Izņemot Karo Tīli, protams. Tā bija ieķērusies misterā Vēsajā. Bet Karo jau tāpat bija drusku jocīga.

Šodien pasniedza vienu no Lauras mīļākajiem ēdieniem: spageti Boloņas gaumē. Arī Kaja bija sajūsmā par spageti, un tāpēc viņai priekšā stāvēja jau otrais šķīvis. Viņa ķērās tam klāt ar tādu izsalkumu, it kā stundām ilgi nebūtu neko likusi uz zoba. Kaut arī tikko pirms vakariņām bija notiesājusi pustāfelīti ruma šokolādes ar riekstiem un rozīnēm. Lai iesildītos, tā sakot. Ne tikai Kajai, bet arī daudziem citiem skolēniem uz sejas un apģērba bija palikuši tomātu mērces traipi. Garie, tievie makaroni vienmēr pamanījās noslīdēt no dakšiņas un nonāca it visur, ne tikai paredzētajā mērķī — mutē.

Arī Magda pamatīgi nocīnījās ar iecirtīgajiem spageti. Tas gan viņai absolūti netraucēja aizpļāpāt pilnas ausis draugiem. Jo Magda gandrīz nekad neapklusa.

— Vai nav ārprāts, ko? — viņa pavaicāja un piebikstīja Laurai.

— Kas tad ?

Magda norādīja uz skolotāju galdu, kur Rebeka Taksa satraukti sačukstējās ar savu blakussēdētāju. — Kā tā Rozija Taksa pielaizās Dr. Tumšickim. Un tikai tāpēc, ka viņš tagad ir diriķis!

— Fufķīvas! — Kaja nosvepstēja. — Fie avi fašu vienmē fuvas kofā! — Mute viņai bija piebāzta pilna.

Laurai vajadzēja tikai īsu mirkli, lai saprastu, ko draudzene īsti bija teikusi. Viņa bija pārsteigta. — Nopietni? Pirmā dzirdēšana!

— Kā jau parasti! — Lūkass komentēja. — Visi sen jau zina, tikai tu, protams, neko neesi dzirdējusi!

— Ļoti smieklīgi! — Laura parādīja brālim grimasi.

Magda pieliecās tuvāk draugiem un pazemināja balsi. — Vai

jūs jau dzirdējāt? — viņa jautāja sazvērnieciskā balsī.

Kaja un Lūkass atbildēja gandrīz vienlaikus: — Ko tad?

Magda paskatījās visapkārt un, pārliecinājusies, ka neviens slepus nenoklausās, pačukstēja draugiem: — Svētdien viens mūsējais esot dabūjis galu!

Laura bija pārbijusies. — Ko? Kā tas var būt?

Magdas zilās acis satraukumā dzirkstīja vien. — Vai zināt tās vecās kapenes Bendesmežā?

— Tās, kur apglabāts Reimārs fon Rāvenšteins? — Laura izbrīnījusies vaicāja.

— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur spokojas? — Kaja gribēja zināt.

— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur viss var sabrukt! — Lūkass paskaidroja skolmeistariskā balsī.