Laura un Avanterras noslēpums

Dīvaini, Laura nodomāja. Nudien, dīvaini!

Dega rikai maza gaismiņa kā kaķacs, un gaiteni nespēja izgaismot arī blāvā mēness stari, kas vietumis iespīdēja cauri logiem. Koridora nišās no pustumsas iznira tumši stāvi, gluži kā slepkavnieciski laupītāji izlīzdami no aizsega. Kaut gan Laura zināja, ka tur bija izlikti tikai veci bruņinieku ietērpi, viņu pārņēma nomācoša sajūta. Uzmetās zosāda.

Laura uzelpoja, kad beidzot bija tikusi līdz kāpnēm, kas veda lejā uz ieejas halli. Te gan arī bija tumšs kā akā, bet vismaz nerē-gojās spokainās bruņas.

Mis Mērija jau bija nokāpusi gandrīz lejā. Skolotāja ne reizi neatskatījās. Šķita, ka viņa arī tāpat zina, ka Laura seko.

Mēnesstari, ieplūzdami caur apaļo, ornamentiem rotāto logu virs ieejas portāla, meta nespodru gaismu uz gleznas pie pretējās sienas. Laura nevilšus pagrieza galvu uz gleznas pusi. Ieraudzītais viņu tā izbiedēja, ka meitene sarāvās. Viņa apstājās kā zemē iemieta un ievilka elpu. Vienu mirkli Laura vairs nesaprata, vai viņa patiesi ir nomodā vai tikai sapņo. Gleznā bija redzama tikai jaunā sieviete baltajā tērpā. Lielais, melnais vilks, kurš parasti gulēja viņai pie kājām, bija pazudis bez vēsts!

Laura apmulsusi nogrozīja galvu. Tas taču nevarēja būt! Viņa noteikti alojās! Meitene cieši aizmiedza acis un paberzēja tās, bet no vilka joprojām nebija ne miņas. Vieta pie baltās sievietes kājām bija tukša. It kā vilka nekad nebūru bijis, Silva gluži viena stāvēja meža pļaviņā un nenovērsdamās lūkojās Laurā.

Izskaidrojums varēja būt tikai viens — vilku kāds bija aizkrāsojis! Bet kāpēc? Un vai pa šo īso laika sprīdi, kas bija pagājis kopš vakariņām, tas vispār bija iespējams? Jo, kad viņas ar Kaju paēdušas bija nākušas caur halli uz savu istabu, gleznā vēl nebija nekādu izmaiņu.

Tad Laura izdzirda vilka kaukšanu. Likās, ka tā nāk no Ben-desmeža aiz parka. Viņa nekādā ziņā nevarēja maldīties, jo kaucieni atskanēja vēlreiz. Vai tad vilks būtu atdzīvojies un no gleznas...?

Muļķības! Laura noskaitās pati uz sevi. Kā viņai varēja ienākt prātā rik traka ideja?

Ieejas durvju iečīkstēšanās viņu izrāva no pārdomām. Laura ieraudzīja, kā mis Mērija izsteidzas pa tām laukā, un pielika soli, lai viņai sekotu.

Iznākot laukā, Laurai pretim uzvilnīja aukstais nakts gaiss. Pat savīstoties ciešāk vējjakā, viņai sala.

Būtu labāk apvilkusi džinsenes un svīteri, viņai iešāvās prātā. Bet tagad jau bija par vēlu.

Mērija Morgana jau bija nokāpusi lejā pa ieejas kāpnēm, un Laurai nācās pasteigties, lai nepazaudētu viņu no redzesloka. Viņa noskrēja lejup pa pakāpieniem, pagāja garām akmens milzim, kas uz saviem pleciem turēja nojumi, un drīz vien jau atradās uz ceļa, kurš veda uz parku. Laurai neienāca prātā, ka vajadzētu atskatīties uz milzi.

Toties milzis gan nolūkojās meitenei pakaļ. Viņš pamirkšķināja acis, sarauca plato pieri apcerīgās grumbās un neizlaida Lauru no acīm. Milzis mazliet pagrieza uz sāniem lielo galvu, lai varētu viņu labāk redzēt. Bet ieraudzītais viņu it nemaz neiepriecināja. Tieši otrādi, viņš kļuva nopietns.

Ļoti nopietns.

Šaurais celiņš veda gar pils galveno ēku. Lauras vējjaka nakts tumsā zibēja kā sarkana signāllampiņa, kamēr meitene sekoja skolotājai, kura mazliet vairāk nekā divdesmit metru attālumā, nesaceldama ne mazāko troksnīti, slīdēja uz priekšu. Zem Lauras zābakiem čirkstēja grants, nāsīs kņudēja dzestrais, mitrais nakts gaiss, kas smaržoja — nē, diemžēl nesmaržoja pēc sniega. Kastors Dītrihs Laurai kādreiz bija iemācījis, ka sniegu var saost. Zemnieks viņai bija pastāstījis arī citas līdzīgas lietiņas. Viņš bija iemācījis, kā lasīt dabas zīmes, kas zinātājam daudz ko pastāsta. Taču patlaban Laura saoda tikai satrunējušu lapu un koka trūdu smaku.

Vienam logam pils ēkas otrajā stāvā kāds pavilka sāņus aizkaru. Tas bija skolotāju istabas logs. Telpa bija tumša, tomēr aiz rūts bija manāmas kāda tumša stāva neskaidras aprises, tas šķita nearlaidīgi vērojam parku.

Laura nemanīja, ka viņu kāds novēro. Tomēr ar acs kaktiņu piepeši sajuta kustību. Meitene pagrieza galvu un paskatījās uz galvenās ēkas pusi — un vēl paguva ieraudzīt, kā tik tikko manāmi nošūpojas skolotāju istabas aizkars. Tumšais stāvs jau bija nozudis.

Kad meitene arkai pievērsās mis Mērijai, viņa burtiski ienira miglas vālā, kas slīdēja pa parku. Laura pielika soli. Pēc maza brītiņa arī viņu bija ieskāvis palss mākonis. Tajā nekas nebija saskatāms. Viņa vairs nespēja sazīmēt mis Mēriju, un arī citādi nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Migla sabiezēja. No tās kā rē-gaini māņu tēli iznira krūmi un ceri, kas atradās abpus celiņam. Tālumā ierējās lapsa, un pāri Lauras galvai bez trokšņa aizlaidās divas spārnotas ēnas. Meitene sarāvās, bet ēnas jau bija pazudušas. Laura, sevi mierinādama, lūkoja iestāstīt, ka tas būs bijis tikai apogu pāris, kas ligzdoja vecajā ozolā aiz sporta zāles, un gāja vien žigli tālāk.