Laura un Avanterras noslēpums

Magda pamāja. — Tās pašas! Un vakar tā arī notika — viens skolnieks pārkāpis aizliegumu, un viņu nositis mūris, kas sagāzies!

Kajai šausmās noslīga roka ar pilnu dakšiņu — un spageti kopā ar tomātu mērci nokrita uz džinsiem. — Oi, — viņa noteica un žigli centās saglābt bikses ar salveti.

Laura mēmā izmisumā pašūpoja galvu. Atkal jau draudzenei izgāja greizi! Tad viņa pievērsās Magdai. — Tas taču ir briesmīgi, — Lauras balsī skanēja līdzcietība. — Kā tu to uzzināji?

— Man stāstīja Elēna no 7. a, un viņa savukārt zina no savas draudzenes 9. b. Bet, kā tā ir uzzinājusi, man nav skaidrs.

— Kurš tad tas bija? — Laura vaicāja, acīm redzami šokēta.

— Elēna apgalvo, ka internāta vadība mēģināšot visu noslēpt — jods viņu zina, kāpēc, — Magda atteica. — Tomēr viņa esot uzzinājusi mirušā skolnieka vārdu: Alēns Smits.

— Alēns Smits? — Kaja brīnījās. — Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.

— Es arī ne, — Lūkass teica.

Magda pamāja. — Viņš esot no vienpadsmitajiem, bet neviens, ar ko es runāju, viņu arī neesot pazinis.

Laura domīgi paskatījās draugos. — Ir gan jocīgi, vai ne? — viņa sacīja. — Man liekas, rāvenšteiniešu nav nemaz tik daudz, tad jau vajadzētu —

Šai brīdī viņu pārtrauca zvaniņa šķindoņa. Dr. Tumšickim bija sakāms kas svarīgs. Informāciju un rīkojumus internāta vadība allaž paziņoja vakariņu laikā. Tikai direktoram bija tiesības sniegt paziņojumus, izņemot vienīgi gadījumus, kad viņš kādam citam kolēģim uzticēja vērsties pie skolēniem. Profesors Aureliāns lāgiem tā arī bija darījis, tāpēc skolēni jau bija dzirdējuši paziņojumus no visdažādākajiem skolotājiem. Sākot, piemēram, no Sņau-cerpufa un beidzot ar maģistru Zēbaldu, kā bija iedēvēts vācu valodas skolotājs Zēbalds Magess, kurš bija bikls un tievs kā diegs.

Viens gan viņiem līdz šim bija aiztaupīts: Dr. Kvintuss Tumšickis.

Bet, protams, Laura nodomāja. Kolīdz viņam rodas iespēja uz vienu dienu aizvietot profesoru Aureliānu, tā uzreiz vajag plātīties. Turklāt viņš ir tikai pagaidu aizvietotājs!

Dr. Tumšickis bija piecēlies no savas vietas un sakrustojis rokas uz krūtīm. Gluži kā lasīdams Lauras domas, viņš kādu brīdi, mīklaini smaidīdams, uzlūkoja meiteni. Viņa tumšās acis sprēgāja.

Viņš pacēla labo roku, un troksnis norima. Skolēni pārtrauca sarunas, dakšiņu šķindoņa mitējās, un beidzot iestājās klusums.

Dr. Kvintuss Tumšickis pavērās visapkārt. Internātā bija apmēram divsimt skolēnu un vairāk nekā divi duči skolotāju — visu acis tagad bija pievērstas direktora vietniekam.

Izskatījās, ka Kvintuss izbauda atrašanos uzmanības centrā. Viņš mazliet noklepojās, iekams sāka runāt.

— Dārgie kolēģi un kolēģes, dārgie skolēni, — viņš sacīja savā dziļajā, visnotaļ patīkamajā balsī, — kā jau lielākā daļa noteikti zina, tad mūsu godājamais direktors, — viņš apklusa un skaļi noklepojās, iekams turpināja, — profesors Aureliāns diemžēl ir saslimis. Sī iemesla dēļ es uzņemšos viņa amata pienākumus, līdz viņš atkal būs atveseļojies!

Dzirdot šos vārdus, pa skolēnu rindām nošalca nožēlas pilnas nopūtas.

Kaja nobolīja acis. — Ak, nē! — viņa klusi novaidējās. Un Magda nikni nočukstēja: — Kāda joda pēc mēs to esam pelnījuši?

Laura pavērās apkārt. Lai kurp viņa arī skatītos, visās sejās bija lasāms apjukums.

Arī Dr. Tumšickim internāta audzēkņu reakcija nepaslīdēja garām nemanīta. Vienīgi šķira, ka viņu tā itin nemaz netraucē. Tieši pretēji, likās, viņš par to pat līksmo. Sejā uzplauka pašapmierināts smaidiņš, un viņš ne vārdu neveltīja skolēnu reakcijai.

— Man radies tāds iespaids, ka pēdējā laikā mūsu seno tradīciju pilnajā iestādījumā mazliet atslābuši labie tikumi, — viņš turpināja, — un kārtība un disciplīna ir nedaudz pamestas novārtā. Es pat teikru, nopietni pamestas novārtā. Tādēļ turpmāk domāju pastiprināti raudzīties, lai stingri tiktu ievērota gan skolas, gan internāta iekšējā kārtība! Un pats par sevi saprotams, ka ikvienam skolēnam, kas šo kārtību pārkāps, būs jārēķinās ar attiecīgajām sankcijām!

Zālē atkal visi novaidējās.

— Tas nu gan ir jucis! — Kaja satraucās. Un Magda indīgi piebilda: — Galīgs sviests!

Arī pie skolotāju galda lielākajā daļā seju atspoguļojās neizpratne. Persijs Valjants neatzinīgi papurināja galvu, un mis Mērija Morgana ar neslēptu nepatiku stingi raudzījās galdā. Sņaucerpufa piere bija savilkta vienās grumbās. Maģistrs Zēbalds nervozi mirkšķināja acis un drudžaini spodrināja brilles. Tikai Rozija Taksa apmierināti smīkņāja. Viņa bija vienīgā, kas atklāti demonstrēja savas simpātijas pret Dr. Kvintusu Tumšicki. Lielākā daļa kolēģu nekādā ziņā nepauda savu sajūsmu par Dr. Tumšicka stingrās rokas kursu. Galu galā profesora Aureliāna vadības laikā taču nebija radušās nekādas problēmas, kaut arī viņš skolas kārtības noteikumus interpretēja drīzāk nevērīgi, neuzskatīdams tos par sīki izpildāmu instrukciju, kā tiranizēt skolēnus.