Laura un Avanterras noslēpums

Nonākusi pie ceļa sazarojuma, viņa nezināja, kurā virzienā doties. Nebija ne jausmas, kurp mis Mērija viņu grasījās vest. Taču no skolotājas vairs nebija ne ziņas, ne miņas, un tā nu meitene uz brīdi neizlēmīgi apstājās, līdz beigās nosprieda nogriezties pa labi. Ja Laura nemaldījās, tad šī šaurā taciņa veda uz profesora Aureliāna namiņu, kas atradās klusā parka nostūrī labu gabalu no galvenās ēkas. Varbūt tas arī ir mūsu pastaigas mērķis, Laura vilcinādamās nolēma, un nomākta gāja vien uz priekšu.

Migla tagad bija tik necaurredzama, ka viņa spēja saskatīt labi ja dažus metrus uz priekšu. Samanāma bija tikai grantētā taciņa zem kājām, parka krūmi un ceri bija ietīstījušies pelēkā plīvurā. Tomēr direktora namiņš kā neparādījās, tā neparādījās, kaut arī tam sen vajadzēja būt sasniegtam. Taka vienkārši nebeidzās un veda arvien dziļāk miglas vālos. Tad Laura atskārta, ka ir apmaldījusies. Viņa vairs nesaprata, kur atrodas. Meitenē pamodās bailes, un, kaut arī zinādama, ka tas bija gluži nesaprātīgi, viņa sāka skriet arvien ātrāk.

Kad viņas priekšā no miglas iznira briesmonis, Laura gandrīz vai skaļi iekliedzās. Taču tad viņa atcerējās, ka uz varenā zirga varēja sēdēt tikai Reimāra fon Rāvenšteina milzīgā statuja, kas pacēlās nelielā, apaļā laukumiņā parka vidū. Tomēr sirds dauzījās tā, ka draudēja pārsprāgt, kamēr viņa lēniem soļiem tuvojās akmens piemineklim.

Nežēlīgais bruņinieks pieminekli sev bija uzcēlis, vēl dzīvs būdams, īsi pēc ram, kad 1153. gadā bija atgriezies no krusta kara, kas viņu gadiem ilgi bija aizkavējis svešās zemēs. Viņš laikam gan bija nojautis, ka pēc viņa nāves neviens nenobirdinās ne asaru, nerunājot nemaz par pieminekļa celšanu. Tālab arī bruņinieks pats bija parūpējies, lai viņa atveidojums taptu saglabāts nākamajām paaudzēm, un pasūtījis kādam grāfistes tēlniekam izcirst no granīta savu statuju zirga mugurā “kā dzīvu”.

Tumsā un miglas plīvuru ielokā skulptūra izskatījās vēl baisāka, nekā tā jau bija. Laura bailīgi pašķielēja uz briesmīgā bruņinieka pusi, kas pilnā bruņojumā un ar varenu zobenu pie sāniem sēdēja sava kara zirga mugurā un nekustīgu skatienu vērās tālēs.

Reimārs noteikti bija bijis neiedomājami neglīts vīrietis, jo viņa seja pat izskaistināta izskatījās atbaidoša un cietsirdīga. Acis aizēnoja ķivere. Tomēr tas nebija īstais iemesls, kādēļ tās izskatījās saltas un ļaunas — Reimāra acis bija saltas un ļaunas, un pat akmens veidolā bruņinieks lielākajai daļai skatītāju iedvesa bailes. Šķira, ka nobijušies bija pat baloži, jo tie neuzdrošinājās pat nolaisties uz viņa galvas, nemaz nerunājot par aptaisīšanu. Vismaz to neatlaidīgi apgalvoja Albīns Ellerkings. Un patiesi neviens šādu kaitniecību vēl nebija novērojis.

Arī Lauru, kas citādi ne tuvu nebija no bailīgajām, arvien no jauna pārņēma nelāga sajūta. Tomēr viņa nespēja novērst skatienu. Meitene kā apmāta raudzījās karotājā, tad viņš piepeši pagrieza galvu un ieskatījās viņai tieši acīs.

Laura skaļi iekliedzās, metās dažus soļus atpakaļ — un sadūrās ar kādu. Atkal viņai paspruka šausmu kliedziens. Steigšus pagriezusies, meitene ieraudzīja — mis Mēriju, kas noraizējusies viņā lūkojās. — Kas noticis, Laura? Kāpēc tu kliedzi?

— V-vi-vi-viņš... — Laura tikai stostījās.

— Kurš? — mis Mērija mierīgi vaicāja. — Kuru tu domā?

Laura paskatījās uz pieminekli un saprata, ka būs maldījusies:

Reimārs fon Rāvenšteins kā allaž drūmi vērās tālēs, gluži kā citas pasaules iemītnieks. Migla un pašas izbīlis bija izspēlējuši ļaunu joku.

— Eēē, — Laura apjukusi novilka. — Tur... tur nekā nebija.

Skolotāja paņēma meiteni pie rokas. — Drīz vien tu sapratīsi, Laura, — viņa pačukstēja un viegli vilka meiteni uz priekšu.

— Tagad gan nāc — mūs gaida.

Laura nopriecājās, kad apaļais laukumiņš beidzot palika aiz muguras un viņas iegriezās taciņā pa kreisi. Migla pašķīrās, un ragad varēja redzēt, ka grantētais celiņš vijās pa pašķidro koku audzīti, aiz kuras atradās efejām apaugusī profesora Aureliāna māja.

Tieši šajā acumirklī atskanēja klusa, asa šņirkstoņa. Tas bija Akmens bruņinieks, kas pagrieza galvu un ļauni noraudzījās pakaļ meitenei sarkanajā vējjakā. Tā vien likās, ka tūliņ viņš nolēks no zirga, lai viņai sekotu.

Morvenai bija licies, ka ceļam caur Pļavuzemi tā arī nepienāks gals. Kaut arī divradzis to bija pieveicis gandrīz tikai auļos, attālums šķira daudz garāks nekā parasti, jo viņa visu laiku bija ilgojusies pēc Blāzmoraldas. Dziedniece nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad beidzot būs nonākusi galā. Izdzirdot Pērkoņupes šalkas, viņa no visas sirds cerēja, ka teju teju acu priekšā pavērsies ūdeņu plūdums. Taču viņai par vilšanos pagāja vēl krietns laiciņš, līdz beidzot bija sasniegta varenā straume.