Laura un Avanterras noslēpums

— Protams, jo ļaunais nav iedomājams bez labā un otrādi — pretēji spēki nosaka viens otra pastāvēšanu. Kā nav plusu bez mīnusiem un dzīvības bez nāves, tāpat arī labais nevar pastāvēt bez ļaunā. Tās ir vienas monētas dažādas puses. Tās nekad nevar būt uz augšu vienlaikus — un tomēr ir nesaraujami saistītas viena ar otru.

Laurai galvā dūca. Viņa īsti nespēja sekot profesora Aureliānā vārdiem. Meitene nesaprata, kāds tam sakars ar viņas tēvu — un vispirms jau ar viņu pašu. Galu galā viņa jau bija pēdējā, kas spētu palīdzēt tam Gaismas glabātājam. Izbrīnīta viņa uzlūkoja Austrumu Aureliānu. — Kas tas ir par pretlīdzekli?

— Dzīvības ūdens, — profesors atbildēja. — Ja uz brūces uzpilina kaut pilienu, tā sadzīst vienā mirklī un ievainotais tūdaļ pat atgūst veselību.

— Kur to ūdeni var atrast?

— Tur jau tas suns aprakts, — profesors atbildēja. — Dzīvības ūdens atrodas Apskaidrības kausā, kas kopš laiku laikiem tika glabāts Blāzmoraldas labirintā. Par Blāzmoraldu sauc vareno Grāla pili, kur mīt Gaismas glabātājs ar savu svītu.

— Tad es nesaprotu, kāpēc... — Laura apjukusi ieteicās, bet Aureliāns viņu tūdaļ pārtrauca.

— Melnie karapulki pirms krietna laiciņa nolaupīja Apskaidrības kausu no labirinta un atveda to uz mūsu zemi, — viņš paskaidroja. — Un slēptuvi diemžēl līdz šai baltai dienai vēl neviens nav atradis!

Laura samulsa. — Bet kā... kā tas kauss varēja nokļūt uz mūsu zemes?

Profesora sejā atplauka saprotošs smaids. — Pa burvju vārtiem, kas Avanterru savieno ar mūsu zemi. Pa tiem no vienas pasaules var nokļūt otrā.

— Burvju vārti? — Lauras balsī bija dzirdams, ka viņai tas gluži neko neizteica.

— Jā. Tu noteikti zini četrus saulgriežu svētkus, ko svin gada ritumā?

Laura pamāja un klusībā atcerējās Rūdolfu “Cingizu”-Vāgneru, ģeogrāfijas skolotāju, kurš vēl pirms īsa laiciņa viņus bija nomocījis ar visdažādākajiem kalendāru veidiem un visādu laikmetu un tautu laika skaitīšanas sistēmām.

— Jūs droši vien domājat Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas un Miķeļdienu?

— Tieši tos. — Aureliāns apmierināts pasmaidīja. — Saules ritums valda pār dzīvi Avanterrā gluži tāpat kā uz mūsu planētas, un dabas likumi šais abās pasaulēs ir stiprāki un varenāki nekā cilvēku likumi. Avanterrā to zina un saprot, un šīs zināšanas ir svētas. Taču uz Zemes tās arvien dziļāk nogrimušas aizmirstībā. Tālab arī gandrīz neviens vairs nezina šo saulgriežu svētku īsteno nozīmi. Sajās dienās jau kopš mūžseniem laikiem atveras apslēptie ceļi, kuri savieno mūsu pasaules un pa kuriem var tikt cauri ne tikai cilvēki. No vienas pasaules otrā var atnest arī priekšmetus. Tādējādi uz Zemes nokļuva arī Apskaidrības kauss. To atveda melno spēku karotāji un paslēpa pilī vai tās tuvākajā apkaimē, kā mēs pa šo laiku paguvām noskaidrot.

— Nopietni? — Laura brīnījās.

Austrums Aureliāns palocīja galvu.

— Un kad tas notika?

— Pagājšgad ziemas saulgriežu dienā. Kā tu noteikti zini, senos Ziemassvētkus svin divdesmit pirmajā decembrī.

Laura sarauca pieri grumbās. •— Patiešām?

— Jā gan. — Austrums Aureliāns pamāja. — Tas gluži neapšaubāmi izriet no mūsu pētījumiem.

— Un tētis? Kāds tētim ar ro visu...

— Mēs domājam, ka viņš būs pārsteidzis melnos bruņiniekus, izpildot savu nekrietno pasākumu, — varbūt viņi to ir paņēmuši gūstā un aizvilkuši līdzi uz Avanterru.

— Ak, nē! — Laura iešņukstējās. Cik šausmīgi, viņa nodomāja. Tomēr vienlaikus jutās atvieglota, ka tēvs acīmredzot vēl bija dzīvs. Fantastiski, viņa brīnījās. Tas ir vienkārši fantastiski!

Lūkasam un Kajai būs acis uz kātiņiem, kad es viņiem pastāstīšu. Bet var jau būt, ka viņi man neticēs ne vārda. Kāds tur brīnums — izklausījās jau arī diezgan neticami.

Laura skeptiski paraudzījās profesorā. — Un... kā jūs to visu zināt? — viņa vaicāja, un balsī bija dzirdamas šaubas.

— Es zinu, ka tev tas viss izklausās neticami, — profesors atbildēja. — Ar mani bija tāpat, kad pirmoreiz uzzināju par lielo noslēpumu.

— Un kad tas notika?

— Manā trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad es kļuvu tikpat vecs kā tu tagad. Jo tā ir diena, kad nedaudzus cilvēkus iesvētī lielajā noslēpumā, kas mīt aiz lietu šķietamās dabas un tomēr nosaka visu cilvēku dzīvi.

— Un šie nedaudzie tad kļūst par sargātājiem?

— Jā, Laura. Kā jau teicu, labie un ļaunie spēki reiz no Avanterras nokļuva mūsu pasaulē. Tas bija laiks, kad gan gaismas spēki, gan ļaunuma vara sūtīja pie mums savus pārstāvjus, lai tie apmestos uz dzīvi uz Zemes. Kopš tā laika arī pie mums notiek cīņa starp labo un ļauno, kaur arī ne tik tīrā un visiem skaidri saprotamā veidā kā uz Avanterras. Pie mums šis cīniņš norit apslēpti, un cilvēki bieži vien pat īsti neatskārš, par ko ir runa. Tālab ir ļoti svarīgi, lai kāds allaž būtu modrs un turētu acis vaļā. Tas arī ir mūsu, sargātāju, galvenais uzdevums — allaž būt nomodā un stāvēt sardzē pret ļaunumu. Jo tikai tad, ja laikus atklājam ienaidnieka plānus, mēs spējam tos izjaukt.

Izklausās saprātīgi, Laura nodomāja, kaut arī visu tas vēl neizskaidro.