Laura un Avanterras noslēpums

— Un, protams, telekinēzi! — piebilda profesors.

Laura nožagojās. Telekinēze? Kas tā tāda vispār bija? Un ceļojumi sapnī? Par tiem arī nekas nebija dzirdēts. Viņai piepeši sagriezās galva, jo tajā virpuļoja arvien vairāk domu.

Atrast Apskaidrības kausu! Ar dzīvības ūdeni! Un tieši es! Gluži parasta trīspadsmit gadu veca meitene!

Karuselis galvā griezās arvien straujāk, tas virpuļoja žiglāk un žiglāk, līdz piepeši to apturēja viena vienīga doma.

Nevar būt! Tas taču nevar būt!

Taču, no otras puses, — vai arī tēvs nebija teicis, ka viņa ir viena no sargātājiem? Ja nu reiz bija kāds cilvēks, uz kuru varēja paļauties un par kuru viņa liktu galvu ķīlā, tad tas bija tētis.

Meitene bija pārliecināta, ka viņš vēl nekad nav melojis. Un kādēļ lai viņš tieši šajā svarīgajā jautājumā stāstīru aplamības?

Nekad! Mariuss tā nekad nedarītu. Aureliānā, Persija un mis Mērijas teiktajam vajadzēja būt taisnībai. Tai vajadzēja būt pa-tiesībai — baltai patiesībai, kaut arī drīzāk izklausījās pēc tīras fantāzijas.

Profesors Aureliāns neizlaida Lauru no acīm. Izskatījās, it kā viņš nojaustu meitenes domas un tikai negribētu viņu pārtraukt, līdz viņa pati būs pieņēmusi lēmumu. Beidzot viņš no jauna vērsās pie Lauras.

— Nu, Laura, — viņš sacīja, un balsī ieskanējās svinīgums.

— Vai pieņemsi savu uzdevumu un no šī brīža kopā ar mums cīnīsies pret ļaunuma varu?

Laura jau bija izlēmusi. — Es... es pamēģināšu!

Sasprindzinājums izgaisa no abu jauno skolotāju sejām, un arī profesora vaibstus apskaidroja gandarīts smaids.

— Lai notiek, Laura! — viņš sacīja. — Mēs uzņemsim tevi lokā, kas apvieno visu: Zemi un Avanterru, sākumu un galu, gaismu un tumsu, labo un ļauno. — Pateicis šos vārdus, viņš piecēlās.

Piecēlās arī Persijs Valjants un Mērija Morgana, un Laura sekoja pieaugušo paraugam. Visi četri izstiepa un sadeva rokas, izveidodami apli ap galdu. Tikai tagad Laura pamanīja, ka smalkās intarsijas galda virsmā veidoja riteni ar astoņiem spieķiem, kas izskatījās gluži tāpat kā pazudušais amulets.

Ko gan tas nozīmē, Laura sev vaicāja, bet tad viņas uzmanību piesaistīja profesors Aureliāns, kurš uzsāka īpatnēju dziesmu. Viņa balss, kas iepriekš bija skanējusi tik gurdeni, piepeši pieņēmās spēkā un kļuva skaidra. Viņa dziesma skanēja telpā kā burvju vārdi. Un, kaut ari Laura nesaprata vārdus, kas bija kādā svešā mēlē, valodā, ko viņa nekad līdz šim nebija dzirdējusi, no tiem izplūda savāds spēks. Lauru pārņēma neparasts miers, un viņa piepeši izjuta dziļu, vēl nebijušu pārliecību. Nu viņa zināja, ka viss būs labi.

Ugunsbļodā pacēlās liesma, tapdama arvien gaišāka un gaišāka, līdz no tās izplūda pārpasaulīgs starojums. Laura aizgrābta raudzījās spozmē, kas tagad bija tik spēcīga, ka gandrīz sagādāja sāpes. Un tomēr meitene nespēja novērst skatienu.

Gaisma kļuva spožāka un spožāka, lielāka un lielāka, līdz tā piepildīja gandrīz visu telpu. Laura vairs nespēja saskatīt neko citu. Nedz Persiju Valjantu, nedz Mēriju Morganu un arī ne profesoru Austrumu Aureliānu. Ap viņu ņirbēja tikai viens vienīgs mirdzošas gaismas virpulis, kas tiecās meiteni iesūkt pašā vidū. Laura ļāvās šai savādajai parādībai. Nebīdamās un nepretodamās — līdz jutās viens vesels ar gaismu.

9 . nodaļa BRIESMĪGA MĀCĪBU STUNDA

Kad Laura atvēra acis, viņa gulēja gultā savā istabā. Meitene pārsteigta piecēlās sēdus un paraudzījās apkārt. Sarkanā vējjaka bija uzkārta uz pakaramā, zābaki stāvēja turpat, kur vakarā bija nolikti.

Kā tas varēja būt? Kā viņa no profesora nama bija tikusi arpakaļ līdz savai istabai? Viņai nebija ne mazākās jausmas. Zibens ātrumā prātā atausa pagājušās nakts notikumi, tomēr viss, kas bija noticis pēc tam, kad viņu taisni vai bija iesūcis noslēpumainais gaismas virpulis, likās pilnīgi izdzēsts no atmiņas. Viņai nebija ne sīkākās idejas, kas bija noticis. Vai tik viņa to visu nebija nosapņojusi?

Kajas balss pārtrauca prātojumus. — Labrīt, Laura! — Draudzene jau bija apsēdusies gultā sēdus un līksmi uzsmaidīja. — Labi izgulējies?

— Aba, — Laura novilka. Pretēji Kajai, kura pēc pamošanās uzreiz bija mundra kā cīrulis, Laura bija īsta pūce. Ne tā, ka viņai būtu slikts garastāvoklis. Taču vienmēr bija vajadzīgs laiks, lai savāktos.

Kaja turpretī rosīgi izlēca no gultas, ar plakanajām pēdām aizgāzelējās līdz adventes kalendāram, atvēra kārtējās durtiņas un iebāza mufē šokolādes gabaliņu, kas aiz tām slēpās. Košļādama saldumus, viņa ieslēdza radio. Uzspēlēti priecīga balss paziņoja, cik pulkstenis: — Ir sepriņi un sešas minūtes. — Tad istabā iebira kādas pazīstamas popdziesmas pirmās taktis: “I tvanna be sunlight, only ivarmer, I ivmma be daylight m your eyes...⁴'\ tā piecbalsīgi un lieliskā noskaņojumā dziedāja “No Angels". Taču lielisku noskaņojumu Laura tik agrā rītā nevarēja ieredzēt ne acu galā. Viņa saviebās, kamēr Kaja līksmi trallināja līdzi melodiju. Viņai pat izdevās gandrīz vai pareizi.