Laura un Avanterras noslēpums

Akmens kamīnā pie gala sienas sprakšķēja augstas uguns liesmas. Tās apgaismoja daļu istabas, mezdamas uz sienām šaudīgas ēnas. Kamīnā dega garas malkas šķilas, un Laurai iecirtās nāsīs sausu sveķu spēcīgais aromāts. Jau pēc maza brītiņa acis bija pieradušas pie pustumsas. Telpā atradās tikai dažas vienkārši darinātas mēbeles. Pie sienām stāvēja vienkārši koka skapji un dažas koka kumodes un plaukti, vairāk nekā. Istabas vidū atradās apaļš galds gandrīz divarpus metru diametrā. Tā vidū bija novietota akmens ugunsbļoda bez rotājumiem, kurā plaiksnījās neparasta liesma. Tā bija gandrīz plaukstas lielumā, kvēlojoši balta un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka Laurai nācās aizvērt acis, tajā paskatoties.

Pie galda stāvēja četri krēsli? Persijs Valjants sēdēja uz viena no tiem, līdzās bija apsēdusies mis Mērija. Profesors Austrums Aureliāns sēdēja uz trešā. Viņš bija ietinies senlaicīga piegriezuma apmetnī un izskatījās nespēcīgs. Parasti tik iespaidīgais augums bija sagumis, sirmo matu krēpes sapinkājušās, un cildenā vecā vīra seja ar modrajām, starojoši zilajām acīm bija bāla un nogurusi.

Laura noraizējusies gribēja apvaicāties, kā viņam ar veselību, taču Aureliāns viņai ar strauju žestu pavēlēja nerunāt. Uz brīdi iestājās klusums. Profesors veltīja Laurai samocītu smaidu un norādīja uz tukšo krēslu.

Kad viņš sāka runāt, Laurai beidzot nonāca līdz apziņai, ka viņš bija slims. Ļoti slims, jo viņa balss bija aizlauzta.

— Lūdzu, apsēdies, Laura, — viņš gurdeni sacīja.

Laura darīja, kā likts. Tad ziņkārīgi pavērās pārējos, kas sēdēja līdzās pie galda. Kādēļ gan mis Mērija viņu nakts vidū bija izrāvusi no gultas? Ko viņi visi trīs no viņas gribēja?

Tomēr skolotāju sejas vaibsti neko neatklāja. Ne Persijs Valjants, ne mis Mērija un nepavisam ne jau Austrums Aureliāns neļāva manīt, kāds bija šīs noslēpumainās sapulces mērķis.

Gluži kā nolasījis viņas domas, Aureliāns pievērsās Laurai:

— Vai zini, kālab esmu tevi ataicinājis?

Laura klusēdama papurināja galvu.

Vecais kungs izskatījās maķenīt apmulsis. Katrā ziņā Laurai tā vien šķita, ka ir pamanījusi viņa sejā pārsteiguma atblāzmu.

— Tēvs taču tev teica — vai ne, Laura?

— Ko — ko jūs ar to domājat?

— Viņš taču tev sacīja, ka tu no šodienas būsi viena no mums, sargātājiem, un tagad cīnīsies gaismas pusē, vai ne?

— Jā, protams, — Laura steigšus atteica, un tanī pašā brīdī viņai iešāvās prātā kāda doma, kas radīja lielas cerības. Gaidu pilna viņa pavērās Aureliānā. — Vai tas nozīmē, ka tētis patiešām vēl ir dzīvs, un es nenosapņoju, ka viņš vakar naktī bija pie manis atnācis, bet tiešām stāvēja pie manas gultas?

Profesors Aureliāns pamāja. —Jā, — viņš klusi sacīja.

— Un... kur viņš tagad ir? Kāpēc viņš tik ilgi par sevi nav devis nekādu ziņu un kāpēc viņš pie mums neatgriežas? Es... es to visu nesaprotu.

— Tāpēc jau tu arī esi šeit, — Austrums atteica ar nogurušu smaidu. — Tev pienācis brīdis uzzināt lielo noslēpumu, kas satur kopā mūsu pasauli. Tad tu sapratīsi daudz ko, kas tagad vēl liekas mīklains. Tad nu ieklausies labi, Laura, un iegaumē visu, jo laika nav, mani spēki zūd, tā ka pagūšu tev izstāstīt tikai galveno.

Laura lielām acīm paskatījās profesorā. Viņa tik tikko iedrošinājās ievilkt elpu. Meitene juta, kā satraukti dauzās sirds un asinis pulsē dzīslās.

— Tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, — Austrums Aureliāns čukstus iesāka, — ka kopš pašiem laiku pirmsākumiem pastāv mūsu Zemei paralēla pasaule. Tā ir daudz vecāka par mūsu planētu, un to dēvē par Avanterru. No šīs noslēpumainās mītu pasaules, kas atrodas viņpus cilvēces zināšanu robežām, kādreiz ceļu uz Zemi atrada labie un ļaunie spēki, jo uz Avanterras Gaismas karotāji un Tumsas Spēki ir saķērušies mūžīgā cīņā un nežēlīgi karo par to, kurš uzvarēs.

Labo spēku vadonis ir Elizions, Gaismas glabātājs. Tumsas karapulku priekšgalā stāv Melnais hercogs Borborons, kurš bez mitas un ar nerimstošu naidu savus neskaitāmos piekritējus ved cīņā pret gaismas aizstāvjiem, šo tumsas karotāju leģioni nekad neiznīkst. Jau kopš mūžīgiem laikiem Melnajam hercogam ir tikai viens mērķis — viņš alkst nonāvēt Gaismas glabātāju, lai tumsas spēki gūtu galīgo uzvaru. Taču tad sāksies Mūžīgās Iznīcības kundzība, un Avanterra ies bojā — tāpat kā mūsu Zeme!

— Nē! — Laura iesaucās. — Tas nedrīkst notikt — nekad!

— Tu tā domā, — profesors Aureliāns nopietni atbildēja. — Un tomēr briesmas, ka tā varētu notikt, nekad nav bijušas lielākas kā tieši tagad!

Laura norīstījās. Viņa paskatījās Persijā Valjantā, kas skatienam atbildēja ar raižpilnu sejas izteiksmi. Arī mis Mērijas Morganas vaibstos bija lasāmas dziļas rūpes, un tad Laura saprata, ka Austrums Aureliāns ne kripatiņu nepārspīlē.

— Kas noticis? — viņa klusi vaicāja.

— Pirms divām dienām Melnajam hercogam izdevās ievainot Gaismas glabātāju ar savu zobenu Mērdekli. Šī zobena cirstās brūces nekad nesadzīst, tajā mītošie melnās maģijas spēki iznīcina ievainotā dzīvības enerģiju. Elizions nomirs, ja vien drīz nesaņems pretlīdzekli.

— Ir arī pretlīdzeklis? — Laura pārsteigta jautāja.