Laura un Avanterras noslēpums

Kaja piegāja pie loga un atvilka aizkarus. Rīts vēl nebija atausis. Saule uzlēks tikai pēc nepilnas stundas.

— Celies augšā, Laura! — Kaja atgādināja. — Citādi mums atkal būs jāaprij brokastis vienā paņēmienā. Un tu raču zini, ka brokastis ir vissvarīgākā maltīte visā dienā!

— Jā, jā, — Laura nomurkšķēja. — Un pusdienas un vakariņas, protams, arī.

— Jā, loģiski! — Kaja pasmīnēja un atkal piebalsoja dziesmiņai, — “I tuanna be love, only stronger, I wanna be dayhght.Vēl neatvērusi tualetes piederumu somiņu, meitene aši nolauza pamatīgu gabalu no šokolādes, kas stāvēja uz naktsskapīša, un ātrāk, nekā hameleons spēj aprīt mušu, tas jau bija pazudis viņai mutē. Tad Kaja gāja uz durvju pusi, lai dotos uz vannas istabu. Kad viņa bija satvērusi rokturi, Laura viņu aizkavēja.

— Kaja?

-Jā?

— Vai tev šonakt kaut kas... — Laura apklusa, jo īsti nezināja, kā pateikt. Ja viņai tas viss bija rādījies sapņos, tad Kajai liksies, ka tas ir visai stulbs jautājums.

— Kas ir, Laura? — draudzene nepacietīgi jautāja.

Laura saņēma dūšu. — Vai tu šonakt neievēroji kaut ko neparastu ?

— Ko tādu neparastu? — Kajas sejā parādījās izbrīns. — Ko tu ar to gribi teikt?

— Vai es... nebiju nekur pazudusi, vai kaut kā tā?

Kaja īsu brītiņu padomāja, tad papurināja galvu. — Nē. Es neko nemanīju.

Viņa pagriezās un gribēja jau iziet no istabas, kad meitenei no

rokām izslīdēja tualetes somiņa. Tā nokrita zemē, atvērās, un mazgāšanās piederumi izšķīda pa visu grīdu.

— Oi, oi, oi, — Kaja novilka un pieliecās, lai savāktu savu mantību.

Laura to nemaz nemanīja. Viņa domīgi raudzījās sev priekšā. Vai viņa bija piedzīvojusi šo naksnīgo dēku tikai savā iztēlē? Vai arī viss nudien bija noticis tā, kā vēstīja atmiņa? Beigu beigās Kaja bija īsta miegapele. Ja viņa reiz bija iemigusi, tad pat stiprākais negaiss nespēja viņu pamodināt. Pati jau viņa arī nebija pamanījusi, kā mis Mērija nakts laikā bija ienākusi istabā — ja vien viņa patiešām bija tajā ienākusi...

Pēdīgi Kaja bija savākusi savas vannas lietas. Atkal jau jautri dungodama, meitene izgāja no istabas, kamēr Laura atmeta segu un piecēlās. Neveikliem soļiem viņa pieklunkuroja pie rakstāmgalda un paņēma ierāmēto fotogrāfiju, kas uz tā stāvēja. Tas bija sens ģimenes uzņēmums, kur bija redzami Mariuss un Anna Leanderi ar abiem mazajiem bērneļiem mājas dārzā. Laurai toreiz varēja būt pieci gadiņi. Viņa pie rokas turēja Lūkasu, un abi smaidīja līdz ausīm, arī vecāki laimīgi raudzījās kamerā. Ja Laura pareizi atcerējās, tad tas bija pēdējais ģimenes foto, kas bija uzņemts pirms Annas nāves. Jau pēc dažām dienām bija notikusi' šausmīgā nelaime.

Laura domīgi skatījās savos vecākos un piepeši sajutās briesmīgi vientuļa. Viņu pārņēma bailes.

Lielas bailes.

Vispirms Morvena izdzirda tikai šalkoņu. Šalkoņu, ko vairākkārt pārtrauca zviedzieni. Viņa pārsteigta atvēra acis un lēnām piecēlās sēdus — un ieraudzīja, ka guļ Pērkoņupes malā. Fejumīla, viņas divradzis, stāvēja cieši līdzās un priecīgi nosprauslājās, kad dziedniece bija nākusi pie apziņas.

Morvena steigšus pieslējās kājās. Bija jau gaiša diena, saule augstu pie debesīm, un viņai nebija ne jausmas, cik ilgu laiku bija nogulējusi bez samaņas. Tikpat maz viņa zināja, kā bija tikusi krastā. Varēja tikai nojaust, ka Fejumīla viņu bija izglābusi no nāves noslīkstot, kad viņa ar galvu bija triekusies pret klinti un zaudējusi samaņu. Kaut kādā veidā divradzim vajadzēja taču viņu izvilkt krastā — vai arī viņa bija izskalota?

Morvena neko nespēja atcerēties. Locekļi smeldza, un galva dūca tā, ir kā tur būtu ieperinājies bišu spiets. Dziedniece pieskārās pierei. Sataustījusi lielu punu, viņa izjuta atvieglojumu. Kritiens no māņu rilta un trieciens pret klinti varēja beigties daudz draņ-ķīgāk.

Fejumīla nebija ievainota, arī segliem un iemauktiem nekas nebija noticis. Pazudusi bija tikai seglu soma ar pārtikas krājumiem. Saule jau bija izžāvējusi divradža zīdaino spalvu, un tas mundri pakārpīja zemi ar pakavu.

Morvena aplūkoja sevi. Tērps vēl bija mitrs, ber visumā vesels. Saplēsta bija tikai labā piedurkne, un kreisajā pusē pie jostasvietas bija atrauts liels stūris. Viņa droši vien bija aizķērusies aiz kāda klintsgabala vai upē noliekta zara.

Dziedniece aši pavērās apkārt. Pie pretējā krasta bija redzamas stāvas klinšu radzes, no kurām upē gāzās putojoši ūdenskritumi. Apvidus viņai bija gluži svešs, dziedniecei nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Acīmredzot ūdens straume bija viņu nesusi krietnu gabalu.

Pavisam tuvu ālējās meža svūpiju ģimene, mātīte ar trim mazuļiem. Mazuļi ar sārtajām mēlītēm no upes steidzīgi laka ūdeni, nerātni svūpojās pa lēzeno krastu un vāļājās pa smiltīm. Pamanījusi Morvenu, mātīte izgrūda niknu šņācienu. Tad brīdinoši iekliedzās, un mazuļi vienā mirklī metās atpakaļ un patvērās biezā Pļavumeža paēnā, kas auga krastmalā. Māte vēlreiz uzšņāca Morvenai, iekams pazuda biezoknī.

Dziedniece smaidīdama noraudzījās dzīvniekam nopakaļ, kad